|
Cilvēks, ticot, ka viņu radījis Dievs, zina, kas viņš ir, kāds ir viņa esības nolūks. Pastāv Dievs, un tāpēc pastāv arī cilvēks, kura jēga ir ierakstīta Visumā. Bet, ja Dieva nav, cilvēks eksistē, bet nezina, kādā nolūkā. Tādēļ, palūkojoties uz sevi, cilvēks sastopas ar „neko”, kas viņam ar kaut ko jāpiepilda.
Sartra kā visievērojamākā mūsdienu eksistenciālista galvenie pārdomu objekti ir cilvēka brīvība, eksistence bez Dieva, neesamība, sevis definēšana. Viņaprāt, esamība ir pirms cilvēka, viņš tajā uzrodas un cenšas sevi definēt. Visas šīs domas izpaužas arī Nelabumā- vienā no romāniem, kas Sartram atnesa pasaules slavu.
Nelabuma galvenais varonis raksta dienasgrāmatu, lai caur savām ikdienišķajām izjūtām „aizraktos” līdz to būtībai. Tās ir gandrīz kā sarunas ar savu pastāvēšanu. Katram ikdienas vērojumam ir nozīme, cilvēks uz to atsaucas, kaut ko domā, kaut ko izjūt. Sartrs to apraksta apbrīnojami skaisti un smalki, tomēr gana nesaudzīgi, lai arī lasītājs riskētu piedzīvot nelabumu.
Sartrs parāda, cik skaistas ir nianses, ko var novērot, koncentrējoties uz savu eksistenci, bet arī to, cik tās bīstamas un bezjēdzīgas, jo īsta atrisinājuma sajūtām nav. Sartrs parāda, kāds ir brīvs cilvēks- cilvēks, kas nav saistīts ar ģimeni, darbu, konkrētiem uzskatiem, ko viņš spēj novērot, kā viņš aiziet bojā vientulībā.
„Es esmu mana doma, tāpēc es nevaru apstāties. Es esmu ar to, ko domāju... un nespēju nedomāt. Tajā pašā mirklī- cik šausmīgi- ja es esmu, tad tāpēc, ka es ienīstu būt. Tas esmu es, tas esmu es, kas atgrūž sevi no neesamības, uz kuru es tiecos; naids un riebums pret esamību ir tikai daudzējādi veidi, kas liek man būt, liek noticēt esamībai.”
|