.Niks Makdonels. DIVPADSMIT.
Ir divas tēmas, kuras es grāmatās vienmēr apeju (pareizāk sakot - es apeju pašas grāmatas). Karš un narkotikas. Šī iemesla dēļ es neesmu izlasījusi nevienu Remarka grāmatu. Šī iemesla dēļ neesmu izlasījusi zoostacijas bērnus.
Un te nu tā ir - Divpadsmit - mana pirmā grāmata, kurā ir skarta narkotiku tēma. Nekāda dragošanās sliktā puse neparādījās, atskaitot to, ka daudziem tika izšķaidītas smadzenes, ja vēlamies citēt.
Raugoties ar kritisku aci, es, protams, saprotu, kāpēc septiņpadsmitgadīgais Makdonela jaunskungs saņēma daudz kritisku atsauksmju. Tāds nu ir sods (ja esi bagātu vecāku dēliņš, kurš paspējis izbaudīt uz savas ādas visādus draņķus, un tad, ticis tam pāri, jūtas ļoti gudrs, zinošs un pieredzējis), ja esi izdomājis uzrakstīt real life story.
Grāmatas galvenais varonis Baltais Maiks ir 17 gadus vecs narkotirgonis ar smadzenēm. Tuvojas Vecgada vakars, un bagātie Ņujorkas tīnīši grib izklaidēties pa īstam. Pa īstam, t.i., liels tuss, daudz alkohola, daudz zāles, daudz divpadsmit, jo divpadsmit ir kaut kas labāks var parastajiem niekiem.
Un tomēr man patika. Autors savu vēstījumu uzrakstījis mazliet stīvā valodā (vai arī es vienkārši esmu pieradusi pie vairāk izceltām detaļām; pie bagātīgākas valodas), bet tas piederas. Piederas šim stāstam, kurā savijās kopā daudzi mazi, sākumā nesaistīti notikumi (tomēr tu lasot nojaut, ka tie noteikti saistīsies) un personāži, kurus vēlāk vieno ne tikai Vecgada vakars (un narkotikas).
Beigas visu sabojāja.
Lasiet tikai līdz 223.lpp. Tālāk gan ne.