Gundegas Grīnumas "Piemiņas paradoksi" stāsta par Raiņa un Aspazijas piemiņas iemūžināšanu Kastaņolā 1930.-80.g. Apbrīnojami, ka par tādu samērā mazu rainoloģijas stūrīti prasts savērpt 764 lappuses: kā pretenzijas pēc Raiņa mantojuma izpaudušās ar pirmo piemiņas plāksni; kā Kastaņola kļuvusi par latviešu trimdas svētceļojumu vietu, kur smelties spēka cīņai par krievu okupētās Latvijas atbrīvošanu; kā Raiņa draudze cēlusies cēliem darbiem un kā šķiedusies sīvos brāļu kaŗos; kā piemiņu centusies nolaupīt čeka un kā Rainis un Aspazija beidzot tomēr ieguvuši pieminekli un mūzeju.

Neesmu nekāds rainists, tomēr grāmatu varēju lasīt bez apnikuma, un tā radījusi nodomu iegriezties Kastaņolā, kad kādreiz gadīsies Šveices dienvidu balkonam tuvumā būt. Un vēl pamudinājusi pārlasīt Dobrovenska "Raiņa un viņu brāļu" Šveices trimdas daļu. Grāmata ārā metama nav, tomēr arī diez vai tuvākos gados tiks no plaukta laukā vilkta, lai pārlasītu vai palasītu. Ja kāds ļoti grib "Piemiņas paradoksus" sev, var man kādas naudiņas pasolīt. Varbūt piekritīšu.