Ernests Hemingvejs - Sirmgalvis un jūra
Garš īsais stāsts. Ja esi saņēmies lasīt kaut ko no Hemingveja, tad iesaku tieši sākt ar šo darbu. Visnotaļ interesents un aizraujošs stāsts, par drosmi un ciešanām, pacietību un neatlaidību, par sapņiem un vientulību. Asariņu izspiest nespēj, vismaz man ne, bet žēlumu un līdzjūtību gan panāca.

Stāsts ir par vecu vīru - kubiešu zvejnieku, kuru pametusi laime. Veselas 84 dienas viņam nav izdevies noķert nevienu cik necik cienīgu zivteli (iet runa par 3-metrīgām "zivtelītēm"). Viņš ir spiests zvejot vienatnē, jo zēnu, kurš iepriekš viņam palīdzēja, vecāki nolēma dot apmācībai citai laivai, kādai laivai, kurai ir vairāk veiksmes. 85. dienai bija jābūt veiksmes dienai, savādāk nevarēja būt, un tā arī bija. Šajā dienā vecais nolemj doties tālāk no krasta līdz pat pašai Golfa straumei, tur kur parasti neviens nezvejo. Protams, viņam izdodas. Sākas liela cīņa gan starp zivi un sirmgalvi, gan starp sirmgalvi un viņu pašu, un vēlāk - ar haizivīm.

Un piedevām - citāts no Vonnegūta "Laikatrīces":
"Nav izslēgts, ka haizivis, kas Hemingvejam bija prātā, patiesībā bija kritiķi, kam diez kā nepatika viņa iepriekšējais romāns "Pāri upei koku paēnā", iznācis pirms diviem gadiem, viņa pirmais romāns desmit gadu laikā. Cik man zināms, viņs nekad nav to apgalvojis. Bet varbūt ar marlinu tomēr bija domāts šis romāns."