Kārena Bliksena "Septiņi romantiski stāsti" (Atēna, 2006)
   Lieliskākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījusi. Pretēji mūslaiku atsvešinātajai, nežēlīgajai un reizumis pārmudrītajai literatūrai, šai darbā var ienirt kā veldzējošā avotā. Stāsti šī vārda ierastajā izpratnē - proti, kāds mums vēstī par neparastiem, aizraujošiem, aizkustinošiem notikumiem, un vienlaikus neierasts, vairāk novelei līdzīgs stils. Patiesībā stāstu ir vairāk, nekā tikai septiņi - katrā no šiem septiņiem vēl ir vairāki stāsti, kurus pavēsta literārie varoņi, un tā ikviena lappuse var pārvērsties par dārgumu lādīti, kurā slēpjas vēl viena un tad vēl viena... Salīdzinājumam ar jau lasītiem darbiem varētu minēt Dekameronu (kā "literārie varoņi stāsta stāstus" stila paraugu; arī Bliksenai ne mazums stāstu ir par cilvēku attiecībām vienam ar otru un sabiedrības morāli) vai Regīnu Ezeru - tāpat tiek izmantotas neparastas situācijas, kurās "iemestie" varoņi sarunā atklāj savus dzīvesstāstus, tāpat vēstījumi koncentrējas uz neparastiem, spilgtiem notikumiem, nevis secīgu izklāstu.
   Lai arī sarakstīta gadsimta sākumā (pirmoreiz izdota 1934.g.), grāmata nemaz neož pēc vecuma vai atpalicības, tieši otrādi, ir visai mūsdienīga, un senatnīgā, mazliet greznā valoda tikai piešķir tekstam īsto garšu. Grāmata lasīšanai ziemas vakaros, pavasara saulītē, vasaras pēcpusdienās un tumšās rudens dienās.