Varu tikai piekrist tekstam uz grāmatas aizmugurējā vāka- katra tikšanās ar kolumbiešu rakstnieka, pasaulslavenā romāna „Simts vientulības gadu” autora, Nobela prēmijas laureāta (1982) Gabriela Garsijas Markesa darbiem ir neaizmirstama. Arī šis- jaunākais viņa veikums nav izņēmums. Grūti tam piemeklēt kādu mīnusu, ja nu vienīgi- pārāk īsa un neapjomīga ir šī priecīgā atkalredzēšanās.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" /> 

Gabriela Garsijas Markesa maģiskais reālisms jau ierasti sakausē mītisko un reālo, liekot pilnībā noticēt pirmajam, bet otro uzlūkot nedaudz komiski sašķobītu. Īpašs skaistums piemīt tam vieglumam, ar kādu autors izklāj uz papīra dzīves un nāves, padarot tās reizē gan jokainas, gan pastulbas, gan arī brīnišķas. Izkārnījumi, insekti, netīri ķermeņi un smakas- nekas no tā viņa darbos neiegūst pretīgumu, kādu šīs ne visai pievilcīgās dzīves blakusparādības izsauktu realitātē. Garsijas Markesa literatūrā šīm izpausmēm pat ir atvēlēta īpaša valdzinājuma vieta. Tāpat kā vājprātam un absurdām dīvainībām, uz kurām tik pašsaprotami ir spējīgi viņa varoņi.

Gabriela Garsijas Markesa realitāte ir vienkārša, reizēm pat absurda, bet grūti šo labi zināmo parastumu iedomāties vēl maģiskāku un saistošāku, kā savos darbos to uzbur autors. Viņa literatūra plūst dabiski un pat tā kā labestīgi, kaut vienmēr tā ir visai blīvs vēstījums.

„Par mīlestību un citiem dēmoniem” salīdzinājumā ar „Simts vientulības gadiem” var teikt, ka šis ir tāds kā apvaldīts darbs, disciplinētāks, noslīpēts līdz pēdējai vīlītei, rakstīts ar apdomu un gudrību. Tomēr tas neatpaliek savā krāsainībā un spožumā.

Pieņemu, ka ir grūti saglabāt vienaldzību, saskaroties ar Gabriela Garsijas Markesa darbiem. Viņš sniedz tieši to, kā citai literatūrai pietrūkst, aizpilda to tukšumu, kuru neaizpilda citas grāmatas. Viņš paplašina literatūras skatījuma un baudījuma robežas, parādot, cik viegli un dabiski var pastāvēt mītiskā pasaule, nemaz nezaudējot savu saikni ar realitāti.