Iepazīties ar šo darbu un autoru mani iedvesmoja Reinis Tukišs ar savu rakstu „Sniegs un opijs un atziņas”. Nav iespējams pretoties tādam vilinājumam, īpaši, ja teksts dabūjams iekš lib.ru par baltu velti un Word’ā aizņem 20 A4 lapas, bet printerī vēl ir nedaudz krāsas. Kā noskaidroju izdevniecības „Atēna” mājas lapā, Fermīns ir visai iemīļots autors latviešu lasītāju vidū, pirktāko Atēnas grāmatu topā ieņemot godpilnu 7.vietu ar savu romānu „Opijs”. Tā nu noziedoju daļu lietainas sestdienas pēcpusdienas, lai uzzinātu, ko sevī iemieso literārs sacerējums, kas izpelnījies veiksmīga romāna statusu ar nievājošu pieskaņu. Un nonācu pie atbildes- neko. Tas ir darbs, ko var paņemt rokās un ātri izlasīt, nejūtot nevērtīgas literatūras diskomfortu, bet arī neko neiegūstot. Stāsts, ko var veiksmīgi aizmirst. Atmiņā par nožēlu paliek tikai Reiņa raksts un smīkņāšana.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Par ko ir stāsts? Jauns dzejnieks Japānā raksta haikas, un raksta tās tikai un vienīgi par sniegu. Viņš izpelnās atzinību no paša imperatora puses, bet tiek norādīts, ka viņa dzejojumi ir pārāk bāli, tajos pietrūkstot krāsu. Viņu sūta pie veca un akla mākslinieka apgūt trūkstošās iemaņas. Viss notiek kā sniegā. Autors neizplūst ne aprakstos, ne notikumu izklāstā. Lielāko daļu īso nodaļu iesāk haika, un arī teksts turpinās tā, it kā būtu rakstīts ar nodomu nepieļaut lieku zilbju esamību. Viss beidzas pavisam vienkārši- ar atziņu- mēs staigājam pa virvi. Vai tā ir īsta, vai no sniega, vai dzejā- tas atkarīgs no katra paša.

Vai ir vērts lasīt? Kāpēc gan ne?