Virzas vēstules Veronikai Stēlertei. afigenna. es lasu un man raudiens nāk, cik kaislīgi un skaisti. dzīve strāvo no tā, tik ļoti dzīve, ka jau pārplūst un ieiet citā, ārpusdzīves realitātē. nezinu, vai to sauc par mīlestību? pat biedējoši. labi, ka tas Virza ir miris, man būtu bail paiet viņam garām uz ielas, zinot, kas notiek viņa mazajā galvā. :) labi, protams, muļķības. bet ziniet, nepamet sajūta, kā mūsdienās tā vairs neviens neraksta. ai, ko nu, gan jau raksta. bet, nu, ja raksta, tad varbūt, kungi, mans gadsimts nav miris, tikko iesācies, kā likās visu laiku. liekas, "Biķeris" salīdzinājumā ar šito tikai ziediņi.

"Cik bailes man ir! Es katru brīdi vairāk ieaugu Tevī kā kokā, Tu kā kupls koks aptērp mani ar savu mizu un rauj mani sevī. Es esmu jūsos it kā pazudis, nomaldījies, mani ceļi ir sajukuši, es it kā nāves dvašu manu ap sevīm, tā nāk no jūsu lūpām ar dzīvību kopā sajukuse."