.Andra Neiburga. STUM STUM.
Godīgi sakot, es ceru, ka man tajā grāmatā neviens stāsts nebūs jāpārlasa. Ar savu tendenci iespaidoties no grāmatām, man pagāja laiciņš, kamēr atguvos. Dīvaini, ka:
1) tādu grāmatu uzdod kā obligāto literatūru
2) obligātā literatūra mēdz būt arī tiešām laba.
STUM STUM ir tiešām meistardarbs. Varbūt es grāmatu tā nerakstītu, un daudzas vietas man nepatika. Jā, lai arī cik muļķīgi tas neliktos, es tomēr izjūtu zināmu nepatiku, ja interesantā un visādi citādi lieliskā grāmatā man ir jāuzduras uz tādiem vārdiem kā drāšanās, dročīšana u.tml. Jā, reālā dzīve, jūs teiksiet, bet man vienalga.
Dzīves jēga ir tā, par ko ir katrs stāsts. Laikam tas arī ir vienīgais stāstus vienojošais motīvs. Kā arī mazi zibšņi par fotogrāfijām. Nu..patiesībā jau par kaut ko citu, ne par fotogrāfijām.

"tehniskās jaunrades nama fotomākslas pulciņa dalībnieka fotogrāfija

-Un kas tas ir?
- Pilsēta no augšas. Pārdaugava.
- Kad?
- Rītausmā.
- No kurienes ņēmi?
- No vecā televīzijas torņa.
- Ej nost! Kā tu tur tiki?
- Vajag mācēt.
- Bet kvalitāte sako.
- Redzi, tur, tai mājā, spīd gaisma?
- Nu un?
- Tāpat vien, nekas. Varbūt tur kaut kas notiek.
- Ej nost."

Lai nu kā, es nezinu, vai iesaku to grāmatu, bet - interesanta jau ļoti bija.