„Nevērīgi elpodams, gremodams un atvieglodamies, es dzīvoju tāpēc, ka biju sācis dzīvot.”<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Žans Pols Sartrs „Vārdi”

„Vārdi” ir autobiogrāfisks darbs, bet šo faktu noteikti negribētos nosaukt kā grāmatu raksturojošu. Pirmkārt- tas ir brīnišķīgs literārs darbs, kas atspoguļo cilvēka bērnību, dominējot eksistenciālismam un psihoanalīzei. Šis smalki attēlotais indivīda attīstības posms ir pilns ikvienam saprotama problemātiskuma. Mazs puika, kas sākotnēji ir tikai tas, par ko viņu uzdod pieaugušie, viņš spēlē vispārpieņemtā lugā un izpilda savu lomu teicami, rāda no viņa prasītus trikus. Viņš ir tikai bērns un paļaujas uz pieaugušo teikto par viņu. Nonākot pie secinājuma, ka tā ir tikai luga, tikai aktierspēle, un viņš nemaz nav viņš pats, sākas savas eksistences lietderīguma meklējumi. Itin bieži grāmatā atkārtojas doma, ka viņš ir bezbiļetnieks vilcienā, un kontrolieris pienāk pie viņa. Tikai, attīstoties sevis un apkārtnes analīzei, kontroliera rīcība mainās. Mēs visi esam bezbiļetnieki.

Otrkārt šis darbs spēcīgi atspoguļo laikmetu. Francija pēc Napoleoniem, Francija, kurā izzūd šķiras, kino aug kopā ar Sartru, un kinozālē cilvēki vairs nedalās, cilvēki kļūst par pūli. Pirmais pasaules karš. Elzasas un Lotringas efekts. Vēsture indivīda skatījumā, vēsture, kas ik dienu ieskauj indivīdu.

Treškārt šis darbs ataino rakstnieku, ceļu, kuru iet rakstnieks ar domu, ka viņam jāraksta. No vienas puses tas ir tikai glābiņa meklējums, apjaušot savas eksistences bezjēdzību, bērns meklē iemeslu tam, kādēļ viņam jādzīvo, izdomājot sapņus par ģenialitāti, atzītu tikai pēc nāves. Viņš iet roku rokā ar lētu kiosku literatūru, kaut uzaudzis vectēva bibliotēkā ar pasaules izcilākajām grāmatām, viņš grib kļūt par varoni, jo ir tikai triku meistars vispārpieņemtā lugā, vientuļš un sabiedrībai nevajadzīgs. No otras puses tas tomēr ir pamats ģeniāla rakstnieka veidošanās procesam, un Ž. P. Sartrs tāds nenoliedzami bija. Grāmatu caurstrāvo arī literatūras analīze, domas par to, kā spēj dzīvot uzrakstītais teksts, vai tam vispār jādzīvo, kas to nogalina, kas dara nemirstīgu.

Fakts par autobiogrāfiskumu maskējas visā šajā ideju jūklī, cilvēcisko sajūtu atainojums ir tik satraucošs un baudāms, eksistenciālisms un it visur dominējoša psihoanalīze to aizēno, un varbūt tas ir labākais, ko var sniegt „Vārdi”- neuzkrītošu ievērojama cilvēka dzīves raksturojumu- tādu, kas ir līdzīgs mums visiem.