Vakar vakarā izlēmu, ka esmu pelnījusi vienu mazu mazīīīītiņu šausmenīti. 
Shallow Ground jebšu Mesķ Mertvecov filma, vienvārdsakot, saucās. Kur mertveci bija ar sarkanu krāsu šā tā apķēpāti pliki vīrišķi, kas naktī, uz sienām atstājot uzrakstus No One Leaves, grabinās gar meža vidū iekārtota policijas iecirkņa durvīm. Neiztrūkst ne baisu skaņu, ne pēkšņi izdziestošu lukturu.
Bet vispār pats galvenais miron's ir atnācis, lai policistiem parādītu, kurš ta ir tas slepkavnieks, kas pēdējā gada laikā nomušījis un kaut kur noglabājis sešus vietējos.
Atrisinājums ir izdomas bagāts, pie vainas izrādās sagrabējusi, prātā sajukusi večiņa. Kā viņai pieticis spēka ar gigantiska izmēra ķēdēm kokā uzvilkt jaunos, pretestību izrādošos upurus, lai pēc tam tos apstrādātu, kā jau maniakam pienākas - to Dievs un režisors vien zin! Nu jā, kad viņas nagos nonāk pēdējais upuris - Labais Policists, viņš, dabīgi, spēcīgām kustībām ķēdes sarauj gabalos, skrien pa mežu un tieši paspēj uz ainu, kurā sarkani izķēpātais miron's ar večiņu slēdz pēdējos rēķinus.
Nu un beigas ir vienkārši graujošas. Atklājas, ka visus nogalētos upurus tante bija sasēdinājusi ap viesībgaldu savā mājā. Jutis to šī gada laikā nav neviens, ko jūs. Un ta nu nākamajā rītā policisti viņus + iepriekšējā naktī nozūmēto večiņu sarok zemē (apmēram 3 centimetru dziļumā) un ar labi padarīta darbiņa sajūtu brauc prom. Turpat pa krūmiem apmierināts ložņā sarkani izķēpātais puika, kuram pēkšņi no slēpņa virsū uzmetas cits miron's, tā sakot, tas atkal par vecenīti atriebjas.
Nu, Kunga māt, kāpēc man mūždien jāuzķeras uz kaut kādiem mazbudžeta gabaliem ar trešās šķiras aktieriem, bet toties solījumu noslēgumā - nē, nu ja skatītājs prasīs, protams, taisīsim turpinājumu! Ha, prasīs gan skatītājs, kamēr spēcīgi vīri viņu turēs, lai viņš ar ķieģeli neuzbruktu ekrānam.