La · légende · de · Jimmy

Cenšos visu laist caur pirkstiem,
Necenšos ne ņemt, ne dot
Katrs savā gultas pusē
Pamēģinām sadzīvot

Sasalušā erozijā
Lēni otram blakus augt
Atlocītām piedurknītēm
neglāstīt, bet klusi žņaugt

Nepasacīt laburītu
Labudien un labunakt
Katram savā gultas pusē
Sadzīvojot klusi smakt

Nedot skūpstu atvadoties
Neapskaut un neglāstīt
Necenšoties atdot, atņemt,
Katrs savā gultas pusē mīt

Un ja man prasīs kurā pusē
Izvēlētos es tad būt

Otrā gultas pusē viņa klusē
Vien darām to, ko katrs prot
Katrs savā gultas pusē
Pamēģinām sadzīvot

Veras manī sniegavīri smejošie
Lēnām par sniegu pats kļūstu
Gaidu kad garāmejošie
Man aizbāzīs muti ar skūpstu

Lēni auto ripo man garām
Un ejošie paliek stāvam
Vai aizbāzīs muti ar skūpstu
Man stāvošam, nepamanāmam

Iemet ar sniega piku man puika mazs
Es attopos jau pavasarī
Un kūst sniegavīri
Uz ielas, un puikā un manī

tāds riebums pret cilvēkiem
tāds kaklā kā nasta smaga
un redzēt tais dienās ļaujiet nevienu
man tuvoties nevajag'a

ļaujiet man halātā novalkāt dienas
un atcelt cerētos plānus
kad laipnība durvīs stāv pametot vienu
un rokās tur čemodānus

tad gribas teikt ko tu domā
un lādēt grēcīgu un svētu
viss ko es lūdzu ir redzēt nevienu
un man tuvoties nevajadzētu

Dzīvoju halātā baltā kā sniegs
Ārā tas kūstot nomazgā sienas
Man manā palātā nenāk vairs miegs
Aiz loga ar lāstekām duras mana diena

paceļas acis, vai varbūt tā saule
es nezinu droši kā izskatās rīts
palātas durvis ved uz ārpasauli,
bet no tās nekas nav apsolīts

Es cenšos neļaut sapņiem pazust
es tādus vēl redzu, vien mazus
un kad tie sāks ar manu dzīvi mīties
zinu ka man nāksies no tiem atvadīties

saullēktā iznākt uz lodžijas
nobļauties pasaulei acīs
rīts kurš guļ uz uzvarām mazām
skavām, otriem sāniem un piedošanām

rīts guļ uz strīdus ābolīšiem
seksa, pierašanas un smiekliem
lieliem pāridarījumiem tīšiem
un maziem, bet kopīgiem priekiem

tāds rīts kurš neapceļ
tāds rīts kuru atcerēties
rīts, manas pasaules rīts
rīts kurā dots man ir maziņš brīdis.

piedodiet man ka jūs nepazīstu
bet jums nav no kā bīties
mēs varētu parunāt par kaut ko īstu
satikties un iepazīties

mani nebaida svešuma sāls
prieks ir pazīšanā
es esmu saticis tik daudzus
cik cukura kafijā manā

tāpēc varētu iepazīties
un piedot par nepazīšanu
parunāt par kaut ko īstu
un samaisīt kafiju manu

es sēžu un skatos kā ūdens vārās
lēni velkot cigaretes dūmus pie aizvērta loga
un pavisam nespeciāli
paiet laiks
ūdens vārās
nogurst rokas

cenšos sakārtot domas
un atcerēties vai kāds nav ielūgts uz tēju
koridorī stāv atstātas somas
kāds nāca
vai aiziet
es nezinu, bet aizpīpēju

Un man ir jāsaka ko lielu
bet vārdu nav, tie nomirst puspateikti
es redzu sevi - tukšu ielu
ar tukšām stāvvietām un vārdiem beigtiem

un manis nav, kaut esmu abonēts kā žurnāls
visiem tiem kas gaida kaut ko lielu
es metu vārdus atkritumu urnās
un esmu tikai liela, brīva iela

kāds gaida ko viņš teiks
un ceļu meklē rīmēs
kāds ceļa galu redz
vien iedomātās ceļazīmēs

bet vārdu īsti nav
un kurš ko gan teiks par vecām ziņām
tie vārdi mirst uz lūpām manām
un tukšas ielas stāvietiņām

es vairs nezinu vai tas kas manī mīt
ir patiess
es sāku sevi apšaubīt,
nu skaties
kā es ar savām domām
plēšos
es iešu pat to ceļu kuru labi zinu
līdz pazaudēšos

ir tikai daži
un tu starp viņiem
un tu starp viņiem viens

ir tikai daži
un tu starp viņiem
un tu starp viņiem atšķirsies

jo kamēr pasaule grūst tu tv redzi kā mūs

visus visus pa lodītei vien
un kādu citu dien mēs satiksimies
tajā nākotnē kuras mums nav kuras mums nav

skaties kā tur ārā šauj

dun dun o jē
skaties kā tur ārā šauj
mums jau nākotnes vairs nav

es nesaprotu jūsu domu
man ļoti vajag sajūtas
kā iegrieztu pirkstā
pie miruša drauga
iedzeltu irsis

ja kāds to redz
kā nazis griež
tad tie nav mani pirksti

ja kādu glabā
kādu citu, es spriežu,
kaut pats tik bieži mirstu

sajust sajūtas
sajūtas nejūtu
tik ļoti nejūtas
manas sajūtas

es saožu pasauli
te kaut kas ir dedzis
un pirkstu gali silti
it kā būtu ko dedzinājis

cigaretes pelni ir valūta
ar ko maksāju kredītā
par ceļu uz bezdibeni
kad pašam neklausa kājas

un spļauju uz oglēm
kā tēlotu dzēšanu
it kā tēlotu beigu
aizkavēšanu

lēni un drūmi pirmdienas rīti
es smēķēju viņiem par spīti
un tikai krītošais stāvvadu ūdens liecina,
ka ārā ir lijis
man sevis ne par ko vairs nav žēl
un nekas vairs neiepriecina

gaisa kondicionieris izpūš dažas nopūtas
es tās ievelku krūtīs un aizveru acis
par bērnību palikušas tikai dažas liecības
brūces pirkstos, uz kājām un pleca

bet žēlot sevi nav nekādu tiesību
lēni, drūmi, lietaini rīti
es klausos stāvvados pirmdienu liecības
un pūšu dūmus viņiem par spīti

labrīt
krunkainā pasaule ņem mani pie rokas kā trofejsievu
viļā un glāsta, pārdod un pieviļ, pamet un aprok, runā un kliedz
viņas bārā es mazgāju traukus, pienesu glāzes, lūdzu Dievu

viņas bārā es mazgāju logus, pienesu ēdienu, saslauku grīdas
pieņemu pļaukas, nesaku pietiek, ļauju lai dzer un saslauku lauskas

jūs spļaujat uz grīdas un ļaujiet man nakšņot pie vēmekļu trauka zem lipīga galda
pie vēmekļu trauka zem netīra galda uz kura pasaule dejo

es naktīs aizspiežu ausis lai dzirdētu kā manas cerības sakāpj baltos auto un aizbrauc
es naktīs aizspiežu acis lai neredzētu sapņus, man sen jau nav to

draugi ienāk un palūdz puslitru alus, uzsit uz pleca un nosēžas tumšākā kaktā
lūdz piesēst tiem blakus, bet esmu jau miris un tomēr vēl algotā darbā
algotā darbā par pasaules sievu, par padauzu laikam.
Algotā darbā kā dzimumaktā.

bet kādu vakaru kāds iedzers. Un es būšu tajos piecdesmit gramos.
Un teikšu -
labrīt pasaule krunkainā -
uz redzēšanos.

miers ir tik plāns kā kurpnieka zoles
iet bija plāns, bet neklausa miesa
kurš no mums zin kad būs nākošais solis
plauksta kad glauda, bet delna kad tiesā

joprojām mani satrauc klusuma tiešums
blakus kad guļam uz pretējiem sāniem
vienīgās skaņas ir eļļas sprakšķi
kas cepas uz krūtīm
starp vilšanos un baklažāniem

Un atkal blakus mans neskūtais vieplis
sirdis dzeloņstieplēs.
Viņa pavelk mazliet aiz stieplītes gala.
pavelk
pavelk
un
ieplēš.

Es esmu tramvajs, kas netīšām saspiedis sliedes,
ir jāiztiek bez kustībām straujām.
Bet viņai no acīm tek šampānietis
es noglāstu vaigu un dzeru no saujām.

tik netīši,
tik tīši
ir sāpīgi šie brīži.

ir mānīgs klusums,
smags ir gaiss,
bez manis aizbrauc tramvajs.

un kad es simto reiz ceļu šo mīšu
es visas tavas pieturas ienīdīšu.

Kā viegla ūdens straumīte
es izpeldu no Svētes.
Un silda tavas izelpas,
bet kājas kāpurķēdes.

Es nepeldu, bet mani nes
nodomi un kļūdas
un sāpīgi trīc mana sirds -
sešas magnitūdas.

Tavi krūtsgali ir jūra.
No kurienes pūš vējš?,
kad gar krastu slīd
tavi viļņainie mati?

Un norij lielus vārdus
kā gliemežvākus mazus.
Vai tāpēc no manis aizbēg zilbes
un es skatos tevī tik kluss?

Katram krastam ir beigas.
Tu noglāsti man seju.
Tev pusvienos ir autobuss,
bet es lūdzos tev neaizej.