Es atminējos, ka pa vidu viņa uzglūnošajām, nepastāvīgajām garastāvokļu maiņām mēdza būt jautrība, mēdza būt dzīvesprieks, iespējams, ka mēdza būt pat sava veida siltums. Šo pasaules daļu māte bija paņēmusi sev līdzi. Viņa bija pazudusi līdz ar visiem starptoņiem. Kopš tā laika viņš ir bijis iesprostots pasaulē, kur pastāv tikai melns un balts.

Viņš bija atvedis mani uz [valsts nosaukums], jo es biju vienīgā, kas spēja viņam atgādināt viņa zaudējumu. Iemīlējušies cilvēki pielūdz fotogrāfijas. Viņi tup uz ceļiem kabatlakata priekšā. Viņi dodas ceļojumā, lai paskatītos uz mājas sienām. Viņi pasāk jebko, kas spēj uzpūst to liesmu, kura viņus vienlaikus gan sasilda, gan sadedzina.

Ar [vīrieša vārds] bija ļaunāk. Viņš bija bezcerīgi iemīlējies sievietē, kuras molekulas bija iesūktas lielajā tukšumā. Viņa mīlestība bija zaudējusi cerību. Taču tā bija pieķērusies atmiņām. Un šīs atmiņas biju es. Ar lielām pūlēm viņš bija atvedis mani šurp un gadu garumā antipātiju tuksnesī izturējis nebeidzamu noraidījumu virkni, lai tikai varētu uz mani skatīties un laikiem pakavēties pie tiem mirkļiem, kuros es varētu būt līdzīga tai sievietei, kas bija mana māte.
(...)
No krēsla, kurā es sēžu, ir redzama vēstuļu sprauga. Tā ir pēdējā ieeja, pa kuru ārpasaule vēl nav mēģinājusi iespraukties pie manis. Tagad pa to tiek iebāzta gara, pelēka kartona strēmele. Uz tās kaut kas ir rakstīts. Kādu laiciņu es to neaiztieku. Tomēr ir grūti izlikties neredzam zīmīti, kas ir metru gara.

"Jebkas ir labāks par pašnāvību," tajā rakstīts. Katrā ziņā - tam tur būtu jābūt rakstītam. Viņam ir izdevies šajā īsajā tekstā iedabūt divas trīs kļūdas.