Šodiena
"Saulīte, kāpdama augstāk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cēlusi bij saltā ziema, tā smiedamās sagrauj.
Stiprās sala blīves un ledi mazpamazām izčākst.
Putās pārvēršas sniegs, un pēc brīža nekur vairs nav manāms.
Tūdaļ siltākas dvesmas sāk laukus dzīvīgi glāstīt,
Sauc no mirušiem augšā visvisādas zāles un puķes. [..]
Visi, kas rudens dubļos ar asarām aizgāja bojā,
Visi, kas ezera dzelmē sev atrada mitekli ziemai,
Visi, kas snauduši bija zem celma vai sakārņa miegā,
Nāca un lasījās pulkos [..].
Izlīda žurkas un seski no saltajiem pasekņiem gaismā,
Slavēja siltumu vārnas un pūces, un kovārņi arī -
Pļāpas žagatas, kraukļi un kurmji, un peles ar bērniem.
Mušas, vaboles, odi un veseli mākoņi blusu
Visur pulcējās baros, jauu gatavi cilvēkus mocīt.[..]
Arī vilki un lāči bij kājās un, spriņģojot priekā,
Lavījās mežmalai tuvāk, lai paklusām upuri lenktu. [..]
Drīz ik krūmā, ik zarā, ik nostūrī rosība radās,
Sakliedzās pulki ar pulkiem, un pacēlās šalkoņa gaisā.
Paklau, cik rešņi dūc viens, kamēr otrs, smalksmalciņi vilkdams,
Līksmi vēcina spārnus, līdz debesu zilumā izgaist."

Tas nekas, ka tik viegli atminami, toties skaisti un taisni kā šodien.

UPD. Skaidrs. Sākam teikt priekšā: šis ir atdzejojums, nevis oriģināls.