Mēs, vīrieši un sievietes, esam saules bērni. Mēs mīlam gaismu un dzīvību. Taisni tāpēc mēs drūzmējamies pilsētās, bet laukos gadu no gada paliek arvien mazāk ļaužu. Saules gaismā - dienu, kad Daba ap mums rosās savos nebeidzamajos darbos, mums tīri labi patīk pakalni un biezie meži, bet nakti, kad mūsu Māte Zeme iet pie miera, atstājot mūs nomodā, ak! cik drūmā vientulībā tad slīgst pasaule, un mums ir bail kā bērniem klusā namā. Tad mēs sēžam un šņukstam, un ilgojamies pēc gaišām ielām, cilvēku balsīm un dzīvības skanīgā pulsa. Mēs jūtamies tik bezpalīdzīgi un sīki šajā milzīgajā klusumā, kur nakts vējā sačukstas vienīgi tumši koki. Ap mums šķiet drūzmējamies rēgu pūļi, un viņu klusās nopūtas dara mūs bēdīgus. Pulcēsimies labāk lielajās pilsētās un ar miljoniem gāzes degļu iededzināsim milzu sārtus, klaigāsim, dziedāsim dziesmas un jutīsimies droši.

Citāts nav darbam tipisks, brīdinu :)