Pidriķis un Pricis Principā ne tikai der, bet jau dara jau labi sen. Manas Ōmītes tā arī „neiemācījās” teikt Francis, Frīdrihs, fabrika, hokejs un tādā garā. viņas svešās skaņas translēja un adaptēja savā fonētiskajā repertuārā. normāla štelle. iekams kļūt zobgalīgam, ierosinu uz brīdi iedomāties, kā nākamās paaudzes varētu ierēkt par mūsu patreizējām (valodnieciskām un citām) problēmām. tas atvēsina ;) un ko īsti nozīmē pieļaujam? valoda vispār ir visbrīvākais (nodriskāto dēmokrātiju te labāk neminēt), vissuverēnākais process indivīda attiecībās ar sabiedrību. katram ir sava balss. un iespēja brīvi rīkoties ar to, reizēm arī ignorējot, ko citi pieļauj vai nē.
|