Par rituāliem...
Kad tā padomāju, tomēr skumīgi dzīvot mūsu laikos. Rituālu nav - tik vien kā kāzaas un kristības, un bēres palikušas. I par tām kāzām tāpat daži grib pasmieties, ir atzīt par nevajadzīgām, kristības - nu tā visi dara, značit vajag, bēres - atrāk noraksim un aizmirsīsim!!

Un sievietēm vispār grūti - nav nekādu savu dievību, pie kā aiznest, nu kaut vai svecīti nolikt, ja vīrs slikts, ja bērniņš nepiesakās, vai ļoti patīk kaimiņu Jānis, bet tam redz, cita skuķe acis iekritusi. Tad nu pa delfi forumu jāsūdz savas bēdas, bet tā kā tur tik cilvēki tusē, tad jātop par "durām" nosauktām.

Bet, ja vīrs labs, bērni apaļvaidži, mīļākais superīgi izmīlē, un virtuvē visādu labumu gan baltas tehnikas, gan ēdamu lietu izskatā gana, tad arī nav kam "svecīti nolikt", paldies pateikt. Un pat delfu forumā nevar palielīties, jo tā kā tur tikai cilveki tusē, tad tiem citu laime vai nu neintresē, vai skauž.

Bet mēs jau esam gudras, un protam savu dzīvi "vadīt", un nevajag mums dievību. Tikai kādu psihologu/psihoterapētu varbūt, lūdzu. Un kādas mazas ripiņas, tūbiņas, budžiņas - nerviem, depresijai, novājēšanai, sirdij, pret celulītu, pret bērnu, par bērnu, sejai un krūtīm, un kreisās kājas mazajam pirkstiņam, mūžīgai jaunībai, lai varētu aizmigt, un lai no rīta varētu piecelties, un lai pēdz dzeršanas slikti nebūtu.