Latvijas Transhumānistu asociācija

Nu nē, tik vienkārši nebūs gan.

Te jāpadomā, kurā brīdī mēs vispār sākam runāt par kultūru. Jo tā pāreja ir nemanāma - vai dzīvnieku pasaulē ir atrodama kultūra? Protokultūra noteikti.

Šķiet, ka par šādu proto-kultūru var runāt tad, kad organisms spēj paņemt no saviem apkārtējiem uzvedības modeļus. Spēja apgūt uzvedības modeļus var būt ģenētiski kodēta (kaut vai tie paši, spoguļneironi, piemēram), bet uzvedības modeļu saturs gan gēnos neietilpst.


Tāpat kultūra gēnos neuzglabājas, principā gēni pēc uzbūves ir bez jebkādas saistības ar kultūru - tikai bioloģisku cēloņu virkne, kas aizstiepjas bezgaltālā pagātnē. Kultūra (vide) ir noteikusi tikvien to, kuras cēloniskās līnijas ir izbeigušās, nevis pati kaut kā ir bijusi iekļauta ģenētisko mutāciju procesos.

Nu un, konkrētāk, jau iepriekšējā jautājuma kontekstā pastāstīšu dažus stāstiņus:

1) Sieviete koncentrācijas nometnē norauj neirozi, kas izpaužas tā, ka jau brīvībā esot vienmēr uznāk milzīgs stress līdzko ledusskapis ir mazāk kā stāvgrūdām piebāzts ar pārtiku. Nu var saprast, pašas pieredzē tas viss. Bet sievietei piedzimst meita un viņai ir tāpat - nāk bailes, ja nav ledusskapis nav pilns ar pārtiku.

2) Pilsētu vēsture. Vari palūkoties pats, bet daudzās vietās, kur noteikta kultūra veicinājusi iespējas izdzīvot, teiksim, 16.gs., šādas rakstura īpašības cilvēki ir saglabājuši. Tai pašā Bretaņā, piemēram, cilvēkos joprojām ir kaut kas no pirātiem. Tāpat arī kāds itāļu rakstnieks skaidroja dženoviešu raksturu ar to, kādi apstākļi bija pilsētā pirms vairāksimts gadiem. Gan jau arī latviešu 700 verdzības gadi nav pilnīgi padzēsušies, utt.

3) Eksperimentālā būrī ieliek pērtiķus. Ievieto banānu. Ja pērtiķis paņem banānu, visam būrim tiek padota elektriskā strāva. Kad mērkaķi apguvuši šo principu, puse no mērkaķiem tiek izņemta laukā un pielikti tikpat jauni mērkaķi. Kad kāds no jaunajiem dodas pēc banāna, vecie salec virsū un sadod jaunajam bietē. Pēc laika tiek izņemti laukā atlikušie vecie un ielikti citi jaunie, kas, protams, iet pēc banāna un... atrauj bietē no tiem, kas paši strāvu nekad nav piedzīvojuši.

Pēc gēniem pat neizskatās, vai ne? Sabiedrības uzbūve un sociālo rituālu iedaba balstās ne jau gēnos, bet gan tajā, ka sistēma ir mūsu rīcības iespējamība un vienlaikus mūsu rīcība ir sistēmu reproducējošs akts. Mēs tādi paši mērkaķi vien esam, kas tiek ielikti gatavā būrī un paši to būri no iekšpuses vien būvējam. (Ja interesē akadēmiskāk, vari ieskatīties Entonija Gidensa socioloģijā.)