Ek, piekusu, tiešām. Varu izskaidrot uz pirkstiem: es neko negribēju pateikt. Savas sliktās humora izjūtas pēc es uzrakstīju aplam pārspīlētu un acīmredzami absurdu sacerējumu. Atradās ļaudis, kam humora izjūta ir vēl sliktāka nekā man un to ņēma nopietni.

Zin, Priedes lugā Trīspadsmitā ir tāda vieta, kur Cēzars Caune stāsta Anitai Sondorei -- ir tādi ļaudis, kam tu pastāsti anekdoti un viņi uz tevi skatās un saka -- ko Jūs ar to domājāt? Ko Jūs ar to gribējāt pateikt mūsu padomju jaunatnei?

Nu lūk, tā apmēram. Tā nu es te sēžu kā losis un domāju -- vai man tiešām ir kaut kāda morāla nepilnība tāpēc, ka es atļaujos dažreiz vienkārši muldēt, nevis visu laiku pārdomāju, ko es gribu padomju jaunatnei ar to visu pateikt. Ir taču kaut kur tie pareizie, kas visu dara pamatoti, pārdomāti un daudz loģiskāk nekā es. Lai nu jums labi klājas. Viss, paldies, bija jauki, bet nu pietiks.