Es veselu gadu sēdēju un skatījos izrādes, un sāku štukot, ka šaušalīgi gribās būt tur, starp viņiem. Bet bij 2 varianti - vai nu viss aizies labi, vai arī izblamēšos līdz vājprātam un no kauna nevarēšu vispār atnākt uz Hamletu.
Izrādījās vēl savādāk :PP
Nekas dižisuperduperlabs nesanāk, bet jūtos daudz labāk nekā tad, kad pēc katras izrādes besījos pati uz sevi par to, ka pat nepamēģinu... Njā, un tiešām, lai paiet kaut vai nez cik gadi, līdz kaut kas labs sanāks, es tā uzskatu! :D Tāpēc jau tā mācīšanās domāta... Un apziņa, ka tiem, kas pašreiz ir spoži, agrāk gājis tuvu līdzīgi kā man tagad, ir druscītiņ nomierinoša un iedvesmojoša 8)))
Bet publika... Tie, kas ir kāpuši uz skatuves kaut 1 reizi, vairs nepukst, nekunkst un par citu neveiksmēm uz skatuves nezobojas, es tā ievēroju. So...