Mazliet pārdomu par šo pasākumu.. Pie sadaļas "labās lietas" ir rakstāmas dikti daudzas lietas, katru reizi šajā visā var sameklēt sev ko jaunu, piepildīt savu enerģijas spainīti tā ar kaudzīti, taču tas jau laikam ir mūsu mentalitātē - nerunāt (vai vismaz nerunāt tik daudz) par to, kas ir labi, bet bubināt par to, kas kādreiz neiet pie sirds vai citam gluži vienkārši traucē dzīvot. Bet stāsts jau nemaz nav par to, kas nepatīk, bet gan par to, ko ar laiku esmu ievērojusi, kaut gan mans "stāžs" Hamletā nav salīdzinoši liels. Pa visu šo laiku esmu redzējusi tikai nedaudzas etīdes, kurās aktieri nespēlē uz to, lai no publikas izvilinātu smieklus. Lai gan es saprotu, ka labu novērtējumu ar aplausu vētru bieži vien var nopelnīt tad, ja mums jau asaras acīs no smiekliem. Bet vai vienmēr jābūt tikai tā?... Tas laikam retorisks jautājums :) Nezinu kādēļ, bet tikko iedomājos par vienu etīdi, kur Līga kaut kad ar Viesturu spēlēja romantisku tikšanos lidostā. Nu sirds sažņaudzās. Tā ir dzīve! Un teātris ir dzīve :) Bet pasākums patiešām sirsnīgs. Varbūt tādēļ mēs katrs pēc tā alkstam. Kaut kas īsts..