Vakar bija draņķīga diena. Biju sliktā noskaņojumā, kuru pat "Hamlets" nespēja labot, tāpēc pēc izrādes pirmās daļas vienkārši uzvilku jaciņu un aizbridu Vecrīgas ielās. Tomēr tam bija arī sava labā puse, jo smiekli daudz nenāca, varēju vērot izrādes daļu objektīvi, no improvizācijas viedokļa. Un zināt, es teiktu, ka tomēr kaut kas ir jādara ar publiku. Jo vērtējumi etīžu beigās šobrīd patiešām visvairāk ir atkarīgi no lētiem jociņiem, nevis tēla improvizācijas. Domāju, ka vairākas labas iniciatīvas netika pieņemtas, kaut - bija. No Vilcēna, teiksim, un jo īpaši no Reiņa. Jā, varbūt humors tur nav baisi iespaidīgais, taču Reiņa tēlojums ir lielisks, nepamatoti zemu novērtēts. Neklausieties kādreiz tajās runās tik daudz, pavērojiet Reiņa izturēšanos, mīmiku tajos brīžos, kad runā citi. Tā ir improvizācija. Un šis tomēr ir improvizācijas teātris, nevis kumēdiņu balagāns.