Ja neskaita pāris starpgadījumus izrādes 1. daļā, tad var droši teikt, es domāju, ka šī bija pagaidām sezonas labākā izrāde. 2. un 3. daļā bija daudz ļoti spēcīgu improvizāciju. Protams, tas diez vai apmierina to publikas daļu, kura gaida tikai smieklīgus pekstiņus - bet šis taču ir improvizācijas teātris, vai ne?

Bet netrūka jau arī smieklīgo momentu. Žēl pat zināmā mērā, ka Rolands izdomāja to "jubilāru lietu", jo Mārcim un Kozmenam šīs bija vienas no viņu labākajām uzstāšanās reizēm. Par pārējām vecajām skatuves haizivīm nerunāšu, tie arī norēcināja līdz krampjiem ;) Lieliski, manuprāt, startēja arī Oskars, atklādams sevī agrāk nemanītu improvizācijas ģēniju - līdz pat finālam biju pārliecināts, ka šodien par izrādes līderi kļūs tieši viņš. Diemžēl viņa monologs nebija tik spēcīgs un Oskara uzvara atkāpās citu līderu priekšā.

Bija ieradies arī kāds "Hamleta" vecbiedrs - VG. Viņa sniegums bija tīra improvizācija, jo sākumā viņš bija domājis būt skatītāju rindās, bet Liene viņu pierunāja iziet arī uz skatuves. Uzreiz var redzēt atšķirību starp "jaunajiem" un "vecajiem" - tā ir pilnīgi citas klases improvizācija, balstīta uz citiem principiem. Var jau būt, ka tieši tāpēc pie jaunā pieradusī publika uz to ne pārāk reaģē.

Ģeniālākā etīde izrādes laikā man likās esam "Zinātnieki kalnos" vai kā nu viņa tur saucās - kurā Mārcis un Viesturs devās kalnos un risināja etīdi, izmantojot dažādus "priekšmetus" (Signi un Ilzi).

Atceros vēl, andzha un mintons gandrīz nomira krampju lēkmē, kad no skatuves atskanēja frāze: "Kā par Mārtiņiem teica Rainis: "Es par Mārtiņiem neko neesmu teicis.""

Komentāros jūs varētu ierakstīt tās sīkās epizodes, kas jums patika - etīdes, frāzes utt. Jo gribas jau atmiņā pēc iespējas vairāk saglabāt, taču vienam cilvēkam tas nav pa spēkam.

Bildes pievienošu nākamajā postā, lai nejūk kopā ar tekstu.