šis tas par haiku
mako gaudas man atgādināja, ko kontekstā ar
normēšanu, teica
ronis :
Es palasīju to diskusiju par haiku lentu un varu tikai pabrīnīties par to cilvēku aprobežotību, kas neredz, cik mākslīgi un galvenais - Garlaicīgi izklausās tā pseido-klasiskā, sentimentālā murmulēšana par zīdtārpiņiem, naktstauriņiem un austrumvējiņu "pēc japāņu principiem", apkarojot kaut kādus nelaimīgus objektus no "mūsdienu pasaules" (tipa bizes).
Isa Kobajasi un dzenbudisti par šito būtu tā ieņirguši... Ne jau stereotipiskas "japāniskas" ainavas attēlošana radīs haiku mūžīgā/mirklīgā savienojumu, jomajo. Ja kādu tas nepārliecina, varu ieteikt palasīt R. H. Blyth, "A History of Haiku", vol. II, Hokuseido Press, Tokyo, 1964, kas ietver brīnišķīgu XX gs. haiku izlasi un parāda, ka šī dzejas un domāšanas forma var turpināt pastāvēt un attīstīties tikai tad, ja tā mūžīgā/mirklīgā sadursmi izdzīvo tās mūsdienībā ar metro pieturām un graffiti uz sienām - ar visu to, ar ko mēs dzīvojam un caur ko mēs pieskaramies esamībai (citēju vienu uz labu laimi: "City loneliness.../dancing with a gusty wind:/yesterday's news").
Negribu nevienu lobēt un nekādā ziņā, protams, aizvainot smuko Illumine, bet daži šādi darinājumi ((c)punkts) haiku raksturīgo laika un apziņas tvērumu, manuprāt, izsaka nevainojami (kaut arī ne 5-7-5 formā): "artikulēta nelietderība. labdien. nē, tu kļūdies."un vēl- kāda klasiķa haiku
Pirmā cikāde
Viņš teica un
Pačurāja
/Issa/