mans gruzons

un līdz ar to arī domāšana uzdzen kaut kādas tizlās lietas, es negirbu negulēt tagad tāpēc.

es visu gruzonu atstaju 2010 gadā. Nākamam jābūt bezgruzoniskam!

ai, ai, kuram vēl gruzons?

Nogurums, ai nogurums. Jums brîvdienas, sheit tàdu nav. Un nàkamnedél un aiznàkamnedél turpinàs, tikai turpinàs darbi un sesija.
Bet viss hstrunts, ja tikai ne tas nogurums.

ha. izrādās šitā alga nemaz tik ātri nebūs :(

bankrots, jibitīt matos...

shodien atlaida no viena darba! labi ka ir veel otrs :)

pat teikt īsti nav ko. nekas nešķiet precīzs & situāciju aprakstošs.

Nu kā tas var būt, ka esot kopā ar vienu no vislabākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu pazinusi, joprojām pamanos šad tad justies vientuļa un nelaimīga?

bļ, man šodien jau jānokārto ķīmija vai arī lidoju no skolas ārā. Silīcijs, ogleklis un slāpeklis. Un tagad es došos gulēt. Man ir nopietnas motivācijas problēmas.

Absolūts killme, thrillme. & tieši tā - sarakstīts kopā.

Bet man sāk likties, ka šī kļūst par manu alternatīvo cibu. Khe.

Ja tā labi no rīta iegruzās, var visu dienu brīvu vēl nejauši dabūt. Tfu ti, stulbā kraušanās.

Gruzons, vot. iesnas & gruzons. Vot vienmēr tā lielā & stiprā, visi baidās.. A man ta arī kādreiz pienākas.

Kā man tas viss ir apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis apnicis

cilvēki ir pārlieku neuzmanīgi viens pret otru

un man aizvien biežāk gribas sacīt "es tā nekad nedarītu"

cilvēks atnāk, uzšķērž vientulībai vēderu, visas ķeskas izgāžas ārā, pats iekāpj iekšā, nopietnām acīm pamuļķojas, aiziet. viss jau normāli, bet būtu bijis jaukāk, ja tiktu ņemts vērā, ka es emo.

parīt (gandrīz rīt) jālido prom, bet burtiski tikko sacēlās temperatūra un Nīlas stipruma iesnas.
šķiet, ka es nekur neaizlidošu:(((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((((

man nenormāli, šausmīgi, ažiotāžiski, drausmīgi riebjas priekšnieks.
bet darbs patīk.

nu tā, šodien sūdīgi, kā caur ķēdes reakciju nonācu līdz sajūtai par bezgalīgām skumjām. un domas nekur neved, tikai atduras pret vieniem un tiem pašiem secinājumiem par vientulību, neizdevušos izglītošanos, kroplīgām ģimenes attiecībām, vientulību. bija labs laiks, kad vientulību biju pārvērtis vienatnē, lokoties caur mežiem un bubinot kaut ko kokiem, putniem, svaigam gaisam, tagad vairs nav, kaut kāda apdullusi pilsēta, kur tikai pašam ar sevi bubināt. nu kā tas ir, ka viens pats mežā esi starp dzīviem, bet kad starp cilvēkiem tad beigs un pagalam? ak, jā, jā, to jau simtiem dzejnieku skaidrojuši. kaut kur laikam neprecīzi izteicos, bet nav īsti spēka tagad tur labot.

Gruzons par eksāmeniem, vispār neko negribās. Man ir pavasara depresija, ja tāda ir.

Sevī jau neko nevar atrast, atkal meklēt patvērumu citos, turklāt šodien visi savas patversmes aizslēguši, un es tagad salijis, pēc vientulības smirdošs suns. Mīlestību, bļamuh, es jau dotu, ja otrā pusē nebūtu nafig pofig. Un vēl tā slimā poētiskā mēle, nogriezt.