mans gruzons

nu tā, šodien sūdīgi, kā caur ķēdes reakciju nonācu līdz sajūtai par bezgalīgām skumjām. un domas nekur neved, tikai atduras pret vieniem un tiem pašiem secinājumiem par vientulību, neizdevušos izglītošanos, kroplīgām ģimenes attiecībām, vientulību. bija labs laiks, kad vientulību biju pārvērtis vienatnē, lokoties caur mežiem un bubinot kaut ko kokiem, putniem, svaigam gaisam, tagad vairs nav, kaut kāda apdullusi pilsēta, kur tikai pašam ar sevi bubināt. nu kā tas ir, ka viens pats mežā esi starp dzīviem, bet kad starp cilvēkiem tad beigs un pagalam? ak, jā, jā, to jau simtiem dzejnieku skaidrojuši. kaut kur laikam neprecīzi izteicos, bet nav īsti spēka tagad tur labot.