Es jau sākumā minēju, ka "pareizība" ir stiepjams jēdziens. Šeit bija tikai teorētisks jautājums par gramatiskās "nepareizības" iespējamību. Un teorētiski es pilnīgi noteikti saskatu kontekstu, kur minētais teikums ir pārprotams. Tas gan ir balstīts uz pieņēmumu, ka mēs zinām, kādu nozīmi runātājs ir domājis. Bet spriežot pēc komentāriem, es neesmu vienīgais, kas tā ir pieņēmis. Un tieši tāpēc es arī uzdrošinājos pateikt, ka šis pieņēmums īsti neatbilst tam, ko klausītājs sagaida no gramatiskās struktūras. Intonācijas un fonētikas izpēte arī ir gramatika.

Nesaku, ka mani argumenti ir dzelžaini. Tas varētu būt pareizs citā kontekstā, lai gan tavs piemērs man joprojām šķiet neveikls un pārprotams. Ja tu beigās uzrakstītu otrādi – ka mazas lietas kopā veido lielās lielas – tad tas būtu skaidrāks, lai gan tu zaudētu simetriju starp teikumiem, bet būtu raitāk lasāms un vieglāk uztverams, jo liktu lasītājam nedaudz padomāt.

Es nebūt nesaku, ka formālā pareizībā ir primārā, bet tieši otrādi – pareizs ir tas, kas ir labi saprotams. Tas ir, pat formāli pareizas gramatiskas struktūras ir nepareizas, ja tās ir grūti uztveramas. Es domāju, ka no tā automātiski izriet arī pretējais – formāli gramatiski nepareizas struktūras ir pareizas, ja cilvēki tās saprot un uztver par pareizām. (Nu kaut vai "jādara darbu"). Patiesībā native speaker viedoklis arī ir vienīgais pareizības kritērijs.