Kyrie un Melora’s vārda dienas.

Ielūgums uz Rojas pasākumu bija vairāk kā vilinošs, tamdēļ liku pie malas sējumu ar nosaukumu “Atmazku grāmata” (latviskotajā variantā varētu būt “Atrunu grāmata”, jebšu “Tūkstots un viens veids, kā nerādīties cilvēkos”) un posos ceļā.
Man jau dikti patikās doma – skaties, kur būs bariņš jauniešu ar somām un maisiem, tie noteikti būsim mēs! Mīļie cilvēki, tā tak ir autoosta un pats par sevi saprotams - pilna ar bariņiem, kuri ir apkrāvušies ar somām un maisiem… Pirmajā brīdī “aptecējās” dūša, iet tagad visiem klāt un prasīt, vai gadījumā neesat Dorianieši?! Situāciju glāba Priesteris (tagad saprotu, kamdēļ tāds segvārds), kurš pēc Lorda vārdiem būšot garāks par visiem… un visu.
Bija.
Tā nu laimīgi visi (Unintended, Kyrie, Melora, Andux, Lord un Pravietis) atrasti, ieraudzīti un sapazīti, var doties ceļā. Man ir nelabas aizdomas, ka daudz vērtīga palaidu garām akūtā miega trūkuma dēļ snauduļojot autobusā, bet pēc fragmentiem par sociāldemokrātiem un ābolu pankūkām, apjautu sarunu globālumu!
Kā izrādījās, Roja nepavisam nebija Roja, bet gan Ķirķrags (citējot manu cienīto – kaut ko tik neizrunājamu un nebaudāmu var izdomāt tikai čiuļi). Skaisti… Jūra… Priedes... Mmmmm… Nebiju gan domājusi, ka tur būs tik daudz māju apkārt un civilizācija. Runājot par civilizāciju - tā iznāca man pretim strādnieka veidolā, kurš lika grīdu pirmajā stāvā. Ne īpaši intelektuālu smaidu sejā viņš izšļupstēja “jūs laik’m būs’it saimniecīt’?” (pēc tā, kad viņš bija 3x Kyrie pārjautājis, vai tad tiešām viņai ir 12 gadi, jo redz, viņš domājis, ka būšot tieši šāda vecuma meitene, neviļus ienāca prātā doma – ar kuru galu tad viņš sprieda, uzrunājot mani par saimnieci?!) Dorianieši ļoti ātri vienojās, ka viņš ir kā radīts upurēšanai, bet šamējais nodemonstrēja lielisku izdzīvošanas instinktu un nosvīda kā rīta rasa, paguva tik vien kā izglītot Pravieti un Anduku par sporta aizkulisēm.
Protams, leģendārs bija kolektīvais gājiens uz jūru, kurā Pravietis noskaidroja, ka nemaz ar’ ne tik dziļa un silta tā nav. Kamēr jams tika atkausēts, pārējie klīda kā dvēseles starp debesīm un elli, īsti nesaprasdami, kur labāk noparkoties. Viņam vien zināmā veidā “Roju” atradis bija arī Jerrym (tā kā esmu topogrāfiskais idiots, es noteikti viena braukdama, attaptos kaut kur Varakļānos…). Acīmredzot, lai mēs mirstīgie zemes tārpi novērtētu brīvību un gaisu, Lords ieslēdza ievērojamu daļu simpoziju dalībnieku mazā, tumšā telpā. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka no tā, ka bija pieejams sanitārais mezgls un Jotul krāsniņa, nebrīve nekļuva vieglāk panesama. Tam sekoja vienkārši dievīga ūdenspīpe un vīns (kur pēdējā bija krietni par daudz, kā spēju turēt, spriežot pēc tā, ka lielu daļu mājupceļa domāju, kamdēļ dzesētājā iet burbuļi tāpat kā iepūšot kokteiļa salmiņā, kurš iemērkts kādā šķidrumā, ja pīpējot gaisu velk uz iekšu).
Bandīc atbrauca tieši laikā, lai pēc principa “jāšķiras, kad ir labi”, paspētu nozust. Parāvusi līdzi Unintended (nesodiet bargi mani par to …), aizbraucu uz savu sūnu ciemu. Liekot galvu uz spilvena, secināju, ka tik labi atpūtusies sen nebiju. (mēģinot otrā rītā atraut galvu no minētā aksesuāra, pār mani valdīja pilnīgi savādākas izjūtas, bet tas jau ir cits stāsts.)