"Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud."
paldies unintended par dāvanu - grāmatu, kuru es jau sen taisījos pārlasīt - par "Mazo Princi"... būtībā jau ļoti atgādina Koelju "Alķīmiķi" kaut kādā ziņā... ielikšu dažus citātus, izņemot XXI nodaļu... to es iepostošu visu... tā, pēc manām domām, ir fundamentālākā starppersonu attiecību psiholoģijā...


"- Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs. Tu saki sev: "Mana puķe ir kaut kur tur..." Bet, ja jēriņš apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas zvaigznes."

"Toreiz es viņu nesapratu! Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdveesa mani ar savu smaržu un darīja gaišāku manu dzīvi. Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja noajaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega. Puķes ir tik pretrunīgas! Bet es biju pārāk jauns, lai prastu mīlēt."

""Ja es pavēlētu," karalis mēdza teikt, "ja es pavēlētu kādam ģenerālim pārvērsties par kaiju un ja šis ģenerālis neklausītu, tā nebūtu viņa vaina. Tā būtu mana vaina." (..) - Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj pildīt, - karalis atsāka. - Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ ka mani rīkojumi ir saprātīgi."

"- Ko tu tur dari? (..)
- Es dzeru, - drūmi atbildēja dzērājs.
- Kādēļ tu dzer? - jautāja mazais princis.
- Lai aizmirstu, - atbildēja dzērājs.
- Ko aizmirstu? - apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl.
- Lai aizmirstu, ka man ir kauns, - atzinās dzērājs, galvu nodūris.
- Kauns? Par ko? - apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.
- Kauns par to, ka dzeru! - atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa."

"Man, - viņš piebilda, - pieder kāda puķe, ko es katru dienu aplaistu. Man ir trīs vulkāni, kurus es tīru katru nedēļu. Jo es tīru arī izdzisušo. Nekad nevar būt drošs. Tas, ka viņi man pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu neesi derīgs zvaigznēm..."

"- Jūsu planēta ir ļoti skaista. Vai še ir okeāni?
- To es nevaru zināt, - sacīja ģeogrāfs.
(..)
- Bet jūs taču esat ģeogrāfs!
- Tas tiesa, - sacīja ģeogrāfs, - bet es neesmu pētnieks."

"- Tu esi jocīgs radījums, - beidzot viņš teica, - tik tieva kā pirksts...
- Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, - atbildēja čūska.
Mazais princis pasmaidīja.
- Tu nu gan neesi spēcīga... tev pat nav kāju... tu pat nevari ceļot...
- Es varu aiznest tevi tālāk nekā kuģis, - sacīja čūska.
Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.
- To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, - viņa vēl piebilda. - Bet tu esi tīrs, un tu nāc no zvaigznes..."

"- Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
- Labi ir tur, kur mēs neesam, - atteica pārmijnieks."

"Viņš tirgojās ar tabletēm, kas remdē slāpes. (..)
- Kādēļ tu tās pārdod? - jautāja mazais princis.
- Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums, - teica tirgotājs. - Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām piecdesmit trīs minūtes nedēļā.
- Un ko lai dara šais piecdesmit trīs minūtēs?
- Ko katrs vēlas...
"Ja manā rīcībā būtu piecdesmit trīs minūtes," mazais princis nodomāja, "es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai akai...""

""(..) rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma par tad, kad viņš ir aizmidzis..." Un man viņš likās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja brāzma tās var izdzēst..."

"- Un kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc... Un tavi draugi izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: "Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!" Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies."

"Pie mazā prinča potītes nozibsnīja dzeltens zibens. Kādu mirkli viņš nekustējās. Viņš pat neiekliedzās. Viņš nokrita mierīgi, kā krīt koks. Nedzirdēja arī troksni, jo viņš nokrita smiltīs."