1) Tev kaut kur pazuda 2) punkts ;)
2) Ja PSRS iebruktu Baltijas valstīs, tad PSRS tiktu uztverts kā agresors, un tas ļautu Vācijai lielāku rīcības brīvību un dotu tai iemeslu iebrukt Krievijā ar visu Rietumu valstu svētību un pat iespējamu palīdzību. Tolaik rietumvalstis par to vien sapņoja, kā par boļševisma sagrāvi Krievijā un tādēļ arī nepretojās īpaši vācijas agresīvajai politikai, ar cerību, ka tā versīsies pret PSRS. Doma tāda, ka ja PSRS izvēstu savu agresīvo politiku, tad, tā paliktu viens uz viens ar tolaik militāri un rūpnieciski pārāko Vāciju.
3) Tici man, bruņojumu saražot kara apstākļos nemaz nav tik problemātiski, jo kara laikā miltitārajai sfērai tiek mobilizēti visi iespējamie līdzekļi, tādēļ saskrūvēt tankus nav nemaz tik sarežģīti un nekādās "noliktavās" šautenes neglabājās. Viss militārais potenciāls 1941. g. 22. jūlijā tika sakoncentrēts gar PSRS un 3. Reiha robežu. Un izvietots, nevis aizsardzībai, bet uzbrukumam. Tādēļ arī kara pirmajās dienās Sarkanā armija cieta tādus zaudējumus, jo nebija gatava aizsardzības cīņām (pārlieku tuvu robežai izvietota aviācija, artilērija, armijas štābi utt.). Bet Latviju neaizstāvēja, jo vienkāršī nebija jau vairs ar ko aizstāvēt - armijas daļas jau bija paplūkātas Polijā un tās nebija spējīgās normālai kaujai, bet vācu tanki pārāk ātri tuvojās, lai varētu reorganizēties un izvērst aizsardzību. Un, galu galā, nebija arī stratēģiskās vajadzības to darīt, jo labāk kauju vāciešiem bija dot, purvainajos Krievijas apgabalos pie Staraja-Russas.
4) Rūpniecība jau Latvijā pārāk neatmaksājas. Tolaik vairāk varēja nopelnīt ar lauksaimniecisko eksportu, taču arī rūpniecība priekš Latvijas nemaz tik slikt nebija.