Migalkas un bubamara

( Īstās mājas )

Reizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!

ļoti patika, kā krievu žurnāliste marija pevčiha nedaudz negaidītā kolaborācijā sev atklāj videospēļu sfēru (ar geoguessr)

Rekomendācija visiem, bet īpaši vegāniem, kas kāda iemesla pēc nokļuvuši Mančesterā. Nočeko Bundobust Brewery, kad tu sāc meklēt vietas, kur paēst. Tur nav tikai alus, kā varētu šķist pēc nosaukuma, bet tie ali, kas tur ir, ir tiešām radoši. Un indiešu virtuve - ir klasiskas lietas, bet ir arī tādas, ko es vidējā Rīgas kariju vietā nebiju sastapis.

Šī doma izrietēja no vairāku domu virknējuma, kurus es nemēģināšu aprakstīt, bet es iedomājos, ka tam vajadzētu būt īpašam prāta stāvoklim, lai uzstādītu kādam mentālu diagnozi. Un es te nedomāju komentārus soctīklos, bet medecīnas profesionāļus. Tā gandrīz vai ir delūzija pati par sevi. Šis varētu būt līdzīgi kā pārliecība, ka tu vari pacientam ar zāģi atgriezt vaļā krūškurvi, lai veiktu dzīvību glābjošu sirds operāciju, tomēr līķus mēs esam graizījuši un procesu dokumentējuši jau vairākus gadu simtus, kamēr mentālās veselības zinātne ir relatīvi jauna. Kā es te nesen minēju, to pašu serotonīnu mēs esam atklājuši krietni nesenāk kā dažādas zāles, tai skaitā tādas, kas bijušas domātas garīgo kaišu ārstēšanai. Šis ir tāds interesants mirklis, kad mēs dvēseles mokas vairs nemeklējam dziedēt pie priestera, tai pat laikā apzināmies, ka mēs te darām diezgan lielu minēšanu. Un ja mēs to apzināmies, tad tai ir jābūt īpašai sajūtai kādam pateikt - tev, cilvēk, vajadzētu darīt šādi, lai mazinātu garīgās eksistences mokas.

Katram gadījumam minēšu, ka tas ir labi, ka mums tagad ir psihiatri, psihologi un psihoterapeiti, un viņi tiešām spēj daudziems civēkiem arī palīdzēt. Mums biežāk pietrūkst cilvēku, kas spēj pieņemt lēmumus, kā to, kas katru dzīves epizodi izlauž caur eksistenciālām šaubām. Un tomēr cilvēkam, kas spēj reflektēt par dzīves sarežģīto dabu, vajadzētu būt jocīgai sajūtai, kad kādam ir jādod dzīves pamatus ietekmējošs padoms. Tādā piezemētākā versijā nesaistītai ar garīgo veselību, ir diezgan iespaidīga atšķirība, vai tu cilvēkam iesaki atrast jaunu darbu, vai doties kaut kur karot, lai tur atrastu savu dzīves jēgu. Man ir sajūta, ka psihiatru diagnozes vairāk līdzinās otrajam scenārijam.

šodien autobusa pieturā redzēju jaunu meiteni
kas bija tērpusies tādā diezgan atvērtā dekoltē blūzē vai krekliņā, es tur nesaprotu atšķirības
viņa ēda šokolādes saldējumu uz kociņa

un pēkšņi viss šis šokolādes un saldējuma masīvs no kociņa nokritā lejā, punktā
tur, kā lai to labāk pasaka, kur zviedru pussargs jasins aijari nesen precīzi trāpīja starp vārtu stabiem
rezultāts 1:0, lai arī šajā gadījumā jau tenisa ciparos 15:0, gandrīz geim set matč

vispār nekādas seksuālas objektivizācijas, kam gan negadās

"Meita man vienmēr pārmet, kāpēc es nevaru atbildēt kā normāli cilvēki ar jā vai nē, bet vienmēr uzskaitu argumentus par, argumentus pret un tad vēl pasaku kopsavilkumu. Bet savādāk es nemāku."
Kaut kur lasīju, ka mūsdienu cilvēks spēj klausīties 6 sekundes, lai gan nereāli trīs vārdos pateikt galveno.

Tiem, kuriem ir pieejama Nebula, tur ir vai būs doķeņu sērija par narenēm, un pirmā viena epizode ir par LSD. Un lai gan doķeņu par LSD netrūkst, šinī ir diezgan daudz par mūziku un LSD ietekmi uz to, kas ir mazliet atšķirīgs skatījums uz tēmu no tā, kas dominē publiskajā telpā šobrīd. Nav tā, ka es pilnīgi neko nezinu par psihodēlisko roku un tā laika mūziku, bet es esmu mazliet uncultured swine, un neko vairāk kā "maggot brain" un "lucy in the sky" nosaukt tā īsti nevarētu. Nu lūk, šis ir diezgan neslikts crash course.

Piemēram, es no skolas laikiem atceros cilvēkus, kas fano par OG Pink Floyd ar Syd Barrett. Un lai gan deviņdesmito bērniem nav sveša sex drugs and rock'n'roll glorificēšana, un daudzi no melomāniem jau studiju laikos bija švītiņi, kas ciena viskiju un cigārus, kopumā viņi bija un ir diezgan taisni zīmuļi. Esmu drošs, ka viņiem līdz pat šai dienai ir kaut kāds jocīgs priekšstats, ka Syd Barrett bija sikc shit, bet īsti nav līdz galam nojausmas, ko un kāpēc. Vēl es neko daudz nezinu par Beach Boys, un man viņi ir asociējušies ar balto amerikas vidusslāni. Izrādās, tur arī ir ko parakt. Lai vai kā, man šis viss šķiet interesanti. Varbūt kādreiz es Melomanjakos būšu noderīgs, kad būs jāatpazīst veci onkuļi no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Pirmdien viktorīnas abas atbildes mani pārsteidza.

https://nebula.tv/polyphonic/drugs

https://www.youtube.com/watch?v=NaW-gbVj2iE

Šovakar mazs zēns lūdza atļauju paglaudīt suni. Izskatījās, ka suņa apskaušana viņu ļoti nomierina. Kaut kas skaists šādā starpsugu draudzībā.

Mēs pārsvarā saspringti ņemamies par kaut kādām lietām, ko uzskatām par svarīgām, jo būtu kaut kā stulbi, ja mēs te rosītos ne par ko. Un es nesaku, ka tā ņemšanās ir bezjēdzīga, bet ir vērts vairāk embreisot absurdumu, un mazāk visu aizlāpīt ar "svarīgumu".

Soundreku aizlienēju no kāda seriāla.

https://www.youtube.com/watch?v=dyUhQlpnKKc