Migalkas un bubamara

Man nav skaidra kino izrādīšanas ekonomiskā puse, tāpēc katrs Riga IFF ir tāda kā viktorīna, kurā es mēģinu atrast līdzsvaru starp labu kino un ekskluzīvu iespēju. Es ne vienmēr pārdzīvoju, ja es netieku uz kādu izpārdotu seansu, bet ir bēdīgi, ja filma pēc tam neparādās kinoteātru apritē, un interneta plašumi man arī nekādi nepalīdz. Es jau pirms festivāla nojautu, ka man varētu patikt Filipiñana, lai gan vēl nenojautu, kas tieši būs šīs filmas panākuma atslēga.

Būtu grūti šo filmu nosaukt par absurdu komēdiju, bet es nezinu, vai man nāk prātā labs apzīmējums situācijai, kad redzot komiski absurdu situāciju, redzētais šķiet vairāk bēdīgs kā smieklīgs. Šķiet, ka tieši tas filmā tika izdarīts labi, ka paņemot sisuāciju, ko mēs jau racionāli varētu gribēt nosaukt kā absurdu, tā tiek atēlota vēl absurdākā veidā, lai mēs ne tikai saprastu, bet arī sajustu šo absurdumu. Jāsaka gan, ka filma paļaujas arī uz skatītāja diezgan lielu empātiju un izpratni par varas attiecību problēmām. Vairākas sitācijas tajā netika skaidri parādītas un izskaidrotas, bet tu kainda saproti, kas te tikko notika. Bieži vien situācijas kadrējums ļoti uzskatāmi demonstrē to, ko tas atstāj ārpus kadra redzamās daļas. Piemēram, šķita diezgan jocīgi kādu laiku vērot fonu un cilvēkus no jostasvietas uz augšu, lai gan skaidrs, ka faktiskā drāma šobrīd risinās uz zemes, bet šobrīd nav svarīgas paša notikuma detaļas, bet gan tas, kā mēs par to jūtamies.

Bet kā jau minēju, skatītāja empātija un varbūt pat attieksme pret pasauli kopumā te spēlē lomu. Ja kādam šķiet, ka pasaules jau ir gana perfekta vieta, un visi tajā ir saņēmumši pēc nopelniem, šī filma var nespēt aizskart emocionālās stīgas. Man gan šķiet, ka šādiem cilvēkiem vispār iet grūti ar savu emocionālo stīgu sasniegšanu, un drīzāk būtu jāsāk ar savas emocionālās pasaules atkopšanu kādā terapijā. Kaut kas par to, kurš te kurā situācijā ir paēdušais, un ko viņam nav lemts saprast.

Man kaut kad sen, nu jau citā dzīvē, stāstīja par neiespējamību izvairīties no banalitātes, un tad tur bija arī citi vārdi un konteksts. Vajadzēja zināmu laiku, bet domu sapratu, un praktizēju ikdienā. Bet pie šī mēs vēl atgriezīsimies. Tā tomēr ir mana ciba, man tikko bija vārda diena, kad tad, ja ne tagad?

Es varēju šorīt pēc ballītes mājās arī braukt, bet es biju paņēmis līdzi austiņas, un ja ir viena lieta, ko suns man būs iemācījis, ir vairāk pārvietoties ar kājām. Mēs te ballītē pieminējām vienu mūsu ļoti savdabīgos veidos jauko draugu, kurš beidzot ir sapratis, ka tehno, kas viņam patīk, ir house. Tad nu es devos uz savu Apple Music, un ierakstīju "house". Pēc dažām noskipotām dziesmām atradu vienu jauku, un sāku iet. Viņa bija pilna ar tām pašām jau pieminētajām banalitātēm, bet man likās - why not? Jau nākamā dziesma bija tāda, ka es tomēr pārdomāju paļauties uz Apple gaumi. Kaut kā likās, ka šī pastaiga un pilsēta šai rīta stundā ir pelnījusi kaut ko labāku. Kā jau bieži gadās šādās pastaigās, tu saproti, ka patiesībā ir jauki iziet cauri pilsētai šādā laikā, ja tu to dari ne tāpēc, ka tevi kāds pienākums dzen. Un tad tu saproti, ka viss redzētais, again, ir diezgan banāli. Un es varētu kaut ko apcerīgi stāstīt par cilvēkiem, kas pēdējiem spēkiem dodas uz kaut kādu vilcienu, vai kādu "briesmīgo migrantu", kas iespējams dodas uz kaut kādu viņiem vien zināmu vietu vai pasākumu, un ar kaut kādu lapu birsti dzen bumbiņu pa avoteni. I mean, pieaudzis vīrietis, lai iezīmētu bildi, which is even better for purposes of the story. The point - you should try it sometimes if you don't. It's nice. Es domāju pastaigu caur pilsētu jocīgos laikos, nevis house.

Es gan piebildīšu vienu lietu. Es priecātos, and not for myself, ja cilvēkiem nebūtu bail skatīties citu cilvēju sejās ejot pa ielu šādās stundās. Es gan saprotu, statistiski es esmu problēma, bet būtu jauki, ja tā nebūtu.

jaunā nba sezona ir uzsākusies visai jautri
teiksim, ar ne visai garā un saprātā izcilajiem ņujorkas faniem, kas lebronam taurēja "tu neesi mums vajadzīgs, vācies uz saviem pāķiem un kanādu"
jāsaka, ka "i'm from midwest, ohio, baby" laikam kļūs par sezonas galveno saukli
a tā, man ļoti patīk šāda filadelfija, un būs interesanti sekot

par citiem
nu, bostonu tagad velk šarlatāns ar odesas kateiņa cepuri galvā teitums, pieredzējušais leitnanta šmita dēls pols džordžs un krietni padzīvojušais putnu, it sevišķi zosu, cienītājs vaits
parīzes dakaras autorallijā neuzvarēs, toties visus apčakarēs
sanantonio izskatās krietni jēlāka, kā tai vajadzētu būt, neizslēdzu GM vai trenera maiņu sezonas beigās
detroita esošajā stāvoklī nekādā, bļ, konferences finālā nespēlēs
atšķirībā no knicks, ļoti jau labs pagaidām izskatās džošs hārts

kā uz favorītiem es liktu uz oklu vai minesotu
pēdējiem tomēr ir atkal izsalcis cilvēkēdājs
te vēl vieta aņukam par nuggets, bet lai izpaliek

Tā gan, labākais risinājums krīzes situācijās ir atgādināt visiem: "Es taču teicu – reiz tā notiks!"

Teenage Sex and Death at Camp Miasma bija mazliet negaidīta pieredze. Bet ja es būtu zinājis, ka šī filma ir no tā paša režisora, kas radīja I Saw the TV Glow, es jau laicīgi zinātu, kur es iesaistos.

Mani kaut kā ļoti sajūsmina jaunais Fontaines D.C. albums. Varbūt viņš mani atgriezīs atpakaļ pie šāda veida mūzikas. Un lai gan šī dziesma izlec uz pārējo dziesmu fona, es nevaru beigt klausīties arī duetu ar Rosalía. Esmu viņu noklausījies visos man tehniski iespējamajos veidos. Vaibos šī dziesma man nez kādēļ atgādina Sinatras un Hāzelvuda vasaras vīnu.

https://www.youtube.com/watch?v=JxS3kEhO4zk

Dzirdēju interesantu domu, ka dvēseles pilnveides ceļš ir kā restauratora darbs, kurā ikonu attīra no daudzajiem slāņiem, kas to aizmiglojuši. Un tā pamazām atklājas tās sākotnējais skaistums.

Kairiša jaunāko veikumu brīžiem bija grūti skatīties, bet man šķiet, ka tā nav slikta zīme. Skaidrs, ka filma nebija plakana latviešu sportistu glorificēšana, lai gan ir mēģināts noķert arī kādu feel good momentu. Mazāk priecīgā ziņa ir tāda, ka pēc dažām dienām jāsecina, ka filma nav atstājusi nekādu paliekošu nospiedumu sajūtās, un (pat) uz Oskariem tēmēt man šķiet ir dusku jocīgi. Kārlis, protams, malacis, un savus laurus laikam jau ir plūcis, un vēl bez unikālajiem vēsturiskiem nospiedumiem latviešu kino, par pārējo mēs varam arī nomierināties. Mums gan tagad ir tētuks Kulbergs, gan jau Oskarus viņš nokārtos, lai mēs nenokāptu no Straumes pacilātības viļņa. Pēdējais bija ironija, ja nu gadījumā tas jāpasaka skaļi.