Migalkas un bubamara

Biju jau aizmirsusi, cik sarežģīti var pateikt pulksteņa laiku dažās valodās, piemēram, čehu. Ceturkšņus vēl saprotu, bet, ja vēl kaut kas no tiem jāatskaita vai jāpieskaita, tas taču prasa prāta piepūli, lai gan dzimtajā valodā droši vien tas ir tikpat automātiski, kā pakustināt roku.

„Lūdzu nerunājiet ar mani ceturkšņos!”
"Tā ir mana automātiskā aizsargreakcija, dzirdot, kā čehi jau atkal virpina savas vājprāta garās pulksteņa laika konstrukcijas agri no rīta.
Piemēram, plkst. 9.40 čehiem ir bez piecām minūtēm trīs ceturkšņi pirms desmitiem (bez pět minut tři čtvrtě na deset)."

https://www.instagram.com/manacehija

"Vecais Hamamura bija kas vairāk par bibliotekāru. Šeit viņš bija strādājis gadiem un pat pēc aiziešanas pensijā bija izvēlējies palikt pie lasītāju apkalpošanas letes. Veco vīru varētu dēvēt par šīs senās bibliotēkas dzīvo enciklopēdiju. Lai gan Hamamura bija cinisks, ar mainīgu garastāvokli un diezgan sarežģītu raksturu, viņš nebija slikts cilvēks. Galu galā viņš Nanani bija iepazīstinājis ar dažnedažādām brīnišķīgām grāmatām. Tomēr brīžos, kad Hamamura nebija omā, pastāvēja risks krist nežēlastībā viņa asās mēles dēļ. Šodien nepārprotami bija tāda diena.

Vecais Hama vienmēr izskatās tik nīgrs, ka nav iespējams pateikt, vai viņš ir labā vai sliktā noskaņojumā."


Sosuke Nacukava - "Kaķis, kas izglāba bibliotēku"

Intuīcija teica, ka tā būs pareizā izvēle, bet filmas pirmās trīsdesmit minūtes šķita pārāk sadzīviskas. Pēc tam visi klucīši sāka krist pareizās vietās, un lēnais sākums atmaksājās. Ne pārāk lielais kino Bizes skatītāju pulks diezgan emocionāli reaģēja uz dažām epizodēm. Jāsaka, ka dažādie filmas apraksti mazliet radīja nepareizu priekšstatu par filmu. Nebūs pirmā reize, ka ir jānožēlo mēģinājums lasīt aprakstus latviešu valodā.

Nedaudz pieskaroties apmeklētāju tēmai, te nesen mājas ballītē atskanēja frāze: "Mūsu laikos nevarēja pat konfekšu papīrīti attīt bez pārmetošiem skatieniem." Es zinu, ka ir vesela paaudze mileniāļu, kam kino apmeklējums un popkorns ir sinonīmi, un tāpēc mūsu mājsaimniecība mēdz apmeklēt blokbāsterus Forumā. Bizē man blakus apsēdās džeks, kurš seansu sāka ar ļoti skaļa iepakojuma atvēršanu. Nebija tā, ka viņš neapzinājās savas rīcības sekas, kas man radīja sajūtu, ka viņam aizrādīt ir diezgan bezjēdzīgi, bet viņa mēģinājumi grauzt savas uzkotas pēc iespējas klusāk bija komiski neveiskmīgi. Filmā bija ļoti daudz specifisku skaņas efektu, kas mēģināja uzburt noskaņu, un tos visus pavadīja čaukstināšana, kamēr retās skaļās epizodes džeks nolēma netraucēt ar savām našķu skaņām. Cilvēki noteikti pamanīja šo džeku, lai gan neviens tālāk par pasīvi agresīviem skatieniem negāja. Visam klāt man izskatījās, ka džekam ir kaut kāda neiroze, jo tas veids, kā viņš mēģināja izķesēt savus kārumus no iepakojuma, un dzēra savu divlitrīgo gāzēto dzērienu, radīja sajūtu, ka viņš sāks raudāt, ja viņš tūdaļ neapmierinās šo vajadzību. Bet kopumā mana teorija ir tāda, ka uz šo filmu viņu atvilka viņa draudzene, un džekam par kino pieredzi ir pavisam cits priekšstats. Uz ko man gribētos teikt, ka ir ok uz filmām iet arī vienam, tāpēc es vienmēr pārliecinos, ka mans partneris zina, uz ko viņš dodas, savukārt pirmajiem randiņiem ir arī disnamiskākas un izklaidējošākas filmas. Lieli kino entuziasti mēdz iegādāties arī projektoru, un filmas skatīties mājās, jo kino zāle ne vienmēr ir labākā un ērtākā vieta. Es bieži vien klātienē filmas eju skatīties tāpēc, lai finansiāli atbalsītu tos cilvēkus, kas veido savas iestādes repertuāru, un Bizē specifiski es nopērku to dzērienu ne tāpēc, ka es trīs stundas nevaru nosēdēt ar tukšām rokām.

Priecē rīti, kad redzi austrumu pamali iekrāsojamies. Tas nozīmē, ka kaut vai uz īsu brīdi būs saule.
Rīti jau ir kļuvuši gaišāki. Vakari arī.

Open AI esot palaidis vai grasās palaist veselības moduli. Cilvēki, protams, var darīt ar saviem datiem ko viņi grib, bet man vispirms bažas radās par to, kurš brīvprātīgi uzticēs savu veselību kompānijai, kas ir izdarījusi visu to, ko viņa līdz šim ir izdarījusi. Es ticu, ka mākslīgais intelekts principā ir spējīgs uz veiksmīgu diagnostiku, dažos gadījumos pat uz precīzāku par ārstiem, bet tas vairāk ir stāsts ar regulēšanu, infrastruktūru un kontekstu. Ja viņi būtu izlaiduši visu to AI slop fāzi, un uzreiz gājuši uz šo cēlo mērķi, jo par mākslīgā intelekta izmantošanu diagnostikā runā vēl kopš tiem laikiem, kad mēs varējām pasmieties par mākslīgā intelekta interpretācijām par uzdoto uzdevumu, varbūt tad tas būtu citādāk. Taču mani nesagatavotu pārsteidza apgalvojums, ka miljoniem cilvēku jau tagad Chat GPT uzdot ar veselību saistītus jautājumus. Nē, nu... jā! Go for it!

vai arī par suņu un to saimnieku tēmu
nav noslēpums, ka mājdzīvnieka īpašnieka raksturs un principi ir diezgan līdzīgi pašam mājdzīvniekam, respektīvi, viena dvēsele ir laimīgi atradusi otru
par to var izvērst atsevišķu diskusiju, taču vispār tā ir
pēc idejas par cilvēku var kaut ko spriest pēc viņa četrkājainā drauga

vienīgais, ko var spriest par diviem janvārī pārsalušiem mopšiem (vai mikrobuldogiem, nezinu, kā tas īsti saucas), kas nereāli trīc no mīnus desmit grādiem pēc celsija, skatās uz tevi ar milzīgām apaļām acīm, ir absolūti draudzīgi, vispār nesaproti, ko viņiem tagad gribas, paglaudi vienu, laikam ne to, vot, padzerties, seksu, seriālu skatīties, gulēt varbūt, uzminiet no trīs burtiem

Esmu jau minējis par sapņiem, kuros es kādu nogalinu. Parasti tie ir kaut kādi ļaundari vai iebrucēji. Taču padsmit cilvēku nogalināšana mani tomēr drusku izsita no līdzsvara pēc pamošanās. Jauna parādība ir tā, ka vienā citā sapnī es apsvēru pārlauzt sprandu vienam frīkam, kurš turpināja mani izsekot, un tādā veidā es cerēju panākt, ka viņš fiziski vairs to nevarēs darīt. Es gan izpildīju to versiju, ko reizēm dara nokaitināti suņi, kas paņem zobos cilvēka ekstremitāti, bet neiekož, cerot, ka cilvēks saņems vēstījumu. Katrā ziņā šis ir interesants virziens, kurā dodas mana zemapziņa.

Es gan arī dzīvē sāku piefiksēt gatavību mesties virsū kādam, kurš sāks aiztikt man tuvos. Piemēram, šobrīd sniegotie laikapstākļi izgaismo tos autobraucējus, kuriem nerūp apkārtējo dzīvība un veselība. Neskaitāmie piemēri tam, ar ko mēdz beigties slidināšanās ar auto uz koplietošanas ceļiem, un kas viegli atrodami internetā pat bez meklēšanas, viņus no tā neattur. Diemžēl tādas situācijas rodas biežāk, kā es gribētu tās pieredzēt.

Ļoti gribētu noskatīties filmu Bezgalīgā zilgme (O Último Azul).

Soctīklos ir atrodami video, kurus pavada "dziesmiņa" ar aptuvenu tekstu: "Mans priekšnieks man liek filmēt saturu, bet kā gan es varu filmēt saturu, ja man ir četrdesmit, jo es nevaru sacensties ar gen-z saturu, jo man ir četrdesmit."

Es īsti nesaprotu dažu cilvēku vajadzību edžlordēt, un absolūtu pašritikas trūkumu, kad visi simptomi liecina, ka tas izskatīsies nožēlojami. Lai nepievērstu nevajadzīgu uzmanību, nesaukšu nevienu vārdā, tikai atzīmēšu to, ka man šķiet īpaši stulbi, ja to dara cilvēks, kas sabiedrības acīs jau ir ieguvis zināmu autoritāti savā specifiskajā jomā. Bet nu šis cilvēks LinkedIn šēro saturu, kur piemin "sojas lates dzērājus", un faktu, ka viņš pats mēdz dzert kafiju ar auzu pienu. Pat ja šī frāze meiko sensu kaut kādā kontekstā, varu derēt, ka bija iespēja izvairīties no vārdu virknējuma "sojas lates dzērājs", un piezīme par to, ka cilvēks pats mēdz lietot auzu pienu, liek domāt, ka viņš apzinās šī apzīmējuma nievājošo dabu. Tā piezīme vēl papildus liek domāt, ka šeit ir izveidojusies kaut kāda "N" vārda situācija, kur piederība kaut kādai grupai dod tiesības publiski paust šos nievājošos apzīmējumus, atņemot tam visas negatīvās konotācijas. Neesmu drošs, ka pēdējais būtu patiesi, pat ja šis cilvēks būtu piedzimis ar laktozes nepanesamību. Par izvēlēto platformu komnetāri vispār ir lieki. Man šķiet, ka mēģinājumam iepīt savā leksikā "seši, septiņi" gūtu labākas izredzes kaut vai dēļ negatīvo konotrāciju trūkuma, kamēr "lates dzērāji" parasti signalizē veselu virkni šīs frāzes lietotāja pārliecību, un neesmu drošs, ka katrs edžlords uz tādām pretendē. Te vairāk izskatās pēc - sound like a bully to look more tough.

sāku apdomāt visu šo kentaura koncepciju
teiksim, vai viņš ēd auzas kā zirgs, vai šašliku kā cilvēks

Sapnī no pasaules pazuda jebkāda mūzika, un tam nebija nekāda izskaidrojuma, kāpēc cilvēki to vairs nedzirdēja.

Auksta duša un peldēšana varētu mani pamodināt no ieilgušās apātijas. Varbūt arī dabīgi izmainītais apziņas stāvoklis - veselīgs miegs un klusā lūgšana. Vienā žurnālā pat bija jautājums: vai aizmigšana ir ceļošana laikā?
Un tad jau varēs īstenot nākamo soli, satikt paziņas un bijušo kolēģi, jo piespiedu kārtā to nevaru.Lai cik arī zinātniski pamatoti tas nebūtu, negribu cilvēkus uztvert kā zāles vai līdzekli.

Man ir sajūta, ka “doomscrolling” drīz iegūs vēl negatīvāku konotāciju kā šobrīd, un “nostalgia core” kļūs par vēl vērienīgāku bēgšanu no digitālā satura.

Kaķu video nav nekāds vērtīgs saturs, bet manā skatījumā tā nav sliktāka atslodze par seriālu skatīšanos. Taču šobrīd man jau pat zūd vēlme vērt vaļā Instagram, jo tas teju gandrīz ekskluzīvi sastāv no AI satura. Tas varbūt bija izklaidējoši dažas pirmās nedēļas, un arī tāpēc, ka tas nepārprotami bija AI saturs, bet skatīties labus autentiskās pieredzes atdarinājumus šķiet īpaši tukši. Es domāju, ka dažas minūtes paspēlējoties ar suni es dabūšu no viņa kādu muļķīgu darbību, par ko pasmaidīt. Vēl, protams, var izstrādāt paradumus, kas palīdz sekot reāliem cilvēkiem, bet ir bažas, ka korporācijas pamanīs šo paradumu maiņu, un ieviesīs kaut ko jaunu. Ne velti aplikācijās ir iestrādāts tas, ka ir jāveic papildus soļi, lai redzētu to saturu, kuram tu esi izvēlējies sekot. Vēl, protams, ir opcija, ka parādīsies alternatīvi rīki, un nu jau es lēnām sāku ticēt, ka tiem parādās izredzes izpelnīties cilvēku uzmanību.

Drusku vairāk par soctīkliem mani satrauc profesionāli radītā audiovizuālā satura nākotne. Mūsu paradumu maiņa jau tagad ietekmē masām paredzēto saturu, tāpēc nav lielu šaubu, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk tiks iesaistīts tā radīšanā. Ne obligāti tas atņems, piemēram, darbu aktieriem, taču sižets varētu tikt pieslīpēts vidējam skatītājam vēl efektīvāk. Pagaidām mierina tas, ka kino satura netrūkst arī neskatoties Holivudas blokbāsterus, un ka cilvēki, kas ir gatavi savu filmu dēļ doties pat cietumā, nekur nepazudīs arī nākotnē. Bet ir neliels risks, ka būs jāsāk vairāk skatīties vecās filmas, lai arī cik ļoti labāk man patiktu skatīties laikmetīgu kino. Ar mūziku varētu būt vēl trakāk. Es pat neizslēdzu, ka man varētu nebūt iebildumu pret mākslīgi radītu skaņu, kas man vienkārši patīk, jo katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpes mani sen jau garlaiko.

Bet pret ko man jau tagad ir patiesa nostalģija, tas ir kūrēts (curated) saturs. Neesmu gan drošs, ka cilvēkiem šī iemaņa apmainīties ar viedokļiem nebūs jāmācās no jauna. Jāsaka gan, ka katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpēm pavisam ir cita vērtība, ja tas ir kaut kas, ko tu esi iepazinis pēc kāda pazīstama cilvēka ieteikuma.

Māsu banda no rīta parasti jau sāk mīņāties ap gultu diezgan agri, lai es ātrāk celtos. Puša šorīt izpildīja visu ierasto trokšņošanas un uzmanības pievēršanas programmu, kas nenostrādāja. Galējais līdzeklis - pavemt (tas mani vienmēr izceļ no gultas). Šodien tika apēstas piecas skujas, lai varētu pavemt (citos apstākļos skujas netiek ēstas).
Neparastais, ka arī Grušiks šorīt atzīmējās ar rīta gultas apmeklējumu un paņurdēšanu, ka bads ir tāds, ka nevar vairs paciesties. Pirmā reize pusotra gada laikā! Ok, to jau es zināju, ka daudzas lietas viņš no māsām mācās. Nu, ir apgūta jauna iemaņa. :D