Cirslis un kamiņš, kuram bieži kaut ko nācās padomāt.
Šoreiz ne tik sens stāsts, kādus trīs gadus vecs.
Notikuma vieta - komunālais dzīvoklis (šoreiz arī bez inženiertehniskiem zīmējumiem var iztikt). Istaba, pavērtas durvis, koridoris, kurā tieši pie pavērtajām durvīm rosās kaimiņš.
Cirslis ar savu (bijušo) vīrieti - arī Cirsli, tuvu pavērtajām durvīm krāmē kaut kādus remontrīkus. Starp tiem ir t.s. maklavica vai kā nu viņu tur sauc - nu, tāda liela "ota". Un viņa ir arī Cirslim vīrietim rokās.
Cirslis sajūsmā spiedz-
-Āā, iedod man viņu paturēt, es nekad neesmu viņu aiztikusi, kamēr viņš ir mīksts!!

Un tikai pēc mirkļa abi Ciršļi sapraot, kas ir izkliegts, tam seko cirslīgu smieklu jūra.
Vispār ir vēl stāsti, kuros tas pats kaimiņš figurē tiešā veidā - piedalās, bet tagad man jāpastrādā.