Nervi, nervi..
Cirslis nāk mājās, tāds pavisam aizdomājies par kaut kādiem elles sātaniem un visādiem mošķiem, iziet cauri pagalmam, ar vienu aci redz, ka sētas kaķis kaut kur tur tālāk tusējas un ēd. Pieiet Cirslis pie durvīm, noliek smagos nesamos uz zemes, dziļi peldēdams savās sātanu domās, slēdz vaļā durvis, paver tās, paliecās pēc smagajiem nesamajiem, ar pus aci ierauga KAUT KĀDU ELLES SĀTANU, nenormāli pārbīstās, kliedz (skaļi), ķer pie sirds, ar otru roku ķer pie stenderes, jo krīt gar zemi no pārbīļa un tad tik saskata, ka tas ir tas pats kaķis, kas pirms mirkļa otrā pagalma pusē mielojās. Kaimiņiem droši vien patika.