Lūk jums divi visai svaigi cirslīšstāsti, no kuriem neviens pārmaiņas pēc nav mans. Ak priecīgā diena!

Tātad: sēž viena cirslīšu pilna klase vēstures stundā un raksta par piektā gada revolūciju. Te pēkšņi kādam cirslītim iezvanās telefons, zvana cirslīša mīļotā meitene. Cirslītis pusbalsī, lai netraucētu citiem, ņemas teikt:"Man tagad stunda, pazvani vēlāk" un tamlīdzīgi. Meitene neliekas mierā un turpina sarunu ar cirslīti. Cirslītis manāmi paaugstina toni, saka meitenei:"Jā, centrā. Pēc stundām. Jā, paņemšu tevi priekšā hārdkōrā!" un beidz sarunu. Pamanījis sev pievērstos klasesbiedru skatienus un skolotājas izbrīnīto seju, cirslītis mēģina iziet no situācijas un paziņo:"A man mamma zvanīja!".

Cirslītis nesen nopircis sev auto, un saprotams, nekad nav noņēmies ar maksāšanu par pazemes stāvvietu. Pienāk brīdis, kad cirslītim mašīnu jāliek kādā pazemes stāvvietā un jādodas kārtot savas cirslīša lietas. Tā nu cirslītis noliek mašīnu, iet kārtot lietas, nāk atpakaļ un gatavojas maksāt lielajam, ļaunajam kases automātam. Automātā, saprotams, daudz visādu šķirbu un spraugu, un neskatoties uz to, ka pie vienas no tām skaidri un gaiši uzzīmētas pārsvītrotas monētas, cirslītis savu naudu metīs iekšā tieši tur. Aiz muguras stāvošais vīrietis smaida cirslītim par viņa neapskaužamo cirslību, un kopējiem spēkiem abi kautkā izķeksē monētas ārā no nepareizās spraugas.
Tagad cirslītis lasa visus uzrakstus uz automāta un vērīgi skatās visās bildītēs.