Tas notiek sensenos laikos, kad cirslītim ir mazpadsmit gadu un viņš tikko ir uzsācis mācības jaunā skolā. Dabiski, ka šis, kā jau liels lasītājs, kā vienu no pirmajām ietestē bibliotēku. Ieiet, ilgi pēta grāmatplauktu un beigās izvēlas kaut kādu pusauga meiteņu romāniņu. Ies tagad pie bibliotekāres, a tur, izrādās, tās dēls (10.kl.) nosēdināts, kamēr pati kapiju dzer. Cirslītis bikli pieiet pie galda un nodur galvu, grāmatiņu cieši rokā sažmiedzis. Lielais, īgnais puika nicīgi pablenž uz cirslīti un norūc: "Nu, saki!" A ko viņš grib, lai es saku?- cirslītim iešaujas prātā. Palūr uz vienu pusi, uz otru pusi, bet, tā kā palīdzību un/vai izsmeļošāku skaidrojumu nesagaida, kaunīgi pasaka grāmatas nosaukumu: "Neatvairāmā"...

Bibliotekāres dēls ar dīvainu sejas izteiksmi šķībi pablenž uz cirslīti. Pēc tam kopistiski tiek noskaidrots, ka "Nu saki" bija mudinājums pateikt savu vārdu, lai atrastu bibliotēkas kartīti.