Sīpolu mizās
Tas vēl notiek tajos laikos, kad cirslītis iet skolā un ir saklausījies, ka matiem dikti patīkot, ja viņus vārītu sīpolu mizās skalo. Kur tāda ideja izrakta, neprasiet, tas lai paliek uz cirslīša sirdsapziņas, bet nu fakts tāds - noplēsis mizas visiem mājās esošiem sīpoliem (un sīpolu mājās ir pietiekami), cirslītis savāra nelabi ožošu viru un salej sev virsū. Fū, pē, bet nu kad vajag. Nu, un kad mati sausi, smuki saķemmē un, protams, tūdaļ par veikto skaistumkopšanu azmirst, jo ir citas lietas dzīvē arī.
Tā nu nākamā dienā, stipri cerēdams, ka citiem labi darbojas smaržu blokators, cirslītis sīpolu mizu atliekām pilnu galvu iet uz skolu. Taču vienā brīdī somu nepieskatītu atstājis, pēkšņi atklāj, ka to atvērusi klasesbiedrene, jo grib aizņemties cirslīša ķemmi. Nākamās viņas rīcības šādas - šausmu pilns skats uz ķemmi, aizdomīgs - uz cirslīti, un ķemme nelietota aizceļo atpakaļ somā.
Tikai vēlāk to pašu vakardien lietoto ķemmi aplūkojot, cirslītis konstatē, ka tā no mizām ir biezā kārtā apķepusi brūna, cirslīša - supernetīreļa imidžu izveidojot.