Cirslīts un telepons
Sen senos laikos, kad Cirslītim vēl bija Zelta zivtiņas subsidēts eriksons, telepons nedaudz sajuka prātā.

Cirslīts mierīgi guļ, nekā ļauna nenojauzdams, te izdzird telepona zvanu. Atļaušos piebilst, ka ir trīs naktī. Cirslīts nepievērš uzmanību. Bet te zvans atkal vēlreiz. Cirslīts paskatās - zvana Tēvs. Cirslīts domā - mājās noteikti kas šausmīgs noticis, ja jau Tēvs šitādā naktī zvana. Bailīgā balstiņā Cirslīts paceļ - jā, kas noticis? Un otrā galā atskan Tēva satraukta balss - kā, kas noticis? Tu taču man tikko zvanīji trīs reizes un nerunāji!

Cirslīts apskatīja pēdējos zvanītos numurus un saprata, ka telepons pilnīgā randomā ir izvēlējies i tēvu, i toreizējo priekšnieci, i kaut kādus attālus radiniekus, kam zvanīt šai nakts melnumā. Tā nu Cirslīts meta teleponu pret sienu - kad nav, tad nav! - un mierīgi gulēja tālāk.