par cirslīti piedzimst..
šodien ar māmiņu [arī cirslītis] dzērām no rīta kafiju un atstāstīju, kā man brīvdienās gadījās ar kafiju un kefīru piena pakās. māmiņa pagalam sasmējās un atstāstīja stāstu no cirslīša jaunākā bērnības:

kad crislītim jaunākajam [attiec. man] bijuši gaidņi pieci-seši-septiņi, cirslītis esot radināts pie sīkajiem darbiņiem virtuvē. tolaik cirslīšmāmiņa sāli un cukuru glabājusi metāla bundžas- tumši zaļā ar puķēm sālij, baltā ar lauku ainavu- cukuram. cirslītim uzdevums bijis vienmēr uzmanīt, vai abās bundžās nebeidzas attiecīgās vielas, ja tā notiek- tad piepildīt. pie leduskapja stāvēja zīmīte- tumši zaļš- sāls, balts- cukurs. crslītis vienmēr ar šo uzdevumu esot ticis veiksmīgi galā, līdz kādai dienai.

tātad esot bijusi tēta apaļā jubileja un viesi dzēruši kafiju. te, skat- beidzas cukurs un cirslēns tiek sūtīts uz virtuvi pakaļ. viss notiek, kā vajag, cirslēns paņem balto bundžu, paņem cukurpaku, pieber un laimīgs jož atpakaļ pie lielajiem.
viesi laimīgi dzer kafiju un bārstās ar cukuru. te pēkšņi vienai no tnatēm sašķobās seja. tā pamatīgi. kas/kas/nekas, esot mēlē iekodusi vai kas tāds. visi pasmejas. te skat- vēl viens smieklīgi mēlē sakodies. sak, kaut kas jums ar to kafiju cirslīšmājā nav kārtībā. māmiņa padzer savu- nē, viss ok. pēs mirkļa lielās girmases atkal atkārtoja sun māmiņa, kura kafiju tolaik dzērusi bez cukura, iedomājas palūkoties, kas cukurbundžā.
kā tad! mazias ciršlēns steigā atpakaļ pie lielajiem sajaucis- no plaukta paķēris smalko sāli un sabēris to cukurbundžā!

viesi sasmējušies, kamēr, pēc māmiņas stāstītā, cirslēns jaunākais ap pulkst. pus8 no kauna aizgājis gulēt.