Imantdienas
gribējās jau tā pa kluso aizbraukt uz Cēsīm, lai cirslītis nepamana. bet kur nu - ne līdz Alfai netiku, jau cirslītis klāt.
cirslītis brauc ar auto. pēkšņi viens no līdzbraucējiem prasa - klau, cirslīt, kas tev tās par lampiņām tur deg un kāpēc pīkst? cirslītis pamet aci un, jā, tiešām lampiņas. turklāt ne vienkārši lampiņas, bet uzraksts STOP iededzies, eļļas lampiņa deg un temp. uzkāpusi līdz maksimumam.
labi, ka līdzbraucēja (gaišmate) ir jau ar ko tādu saskārusies - salonā esot jāpūš karstais gaiss. tā nu cirslītis līdz Juglas Statoilam knapi dzīvs no karstuma kaut kā nokļūst. apzvanot visus pazīstamos cirslīšglābējus, nonāk pie secinājuma, ka ceļu turpināt vis nevarēs. aizdodas uz netālo servisu un nokaitina tur strādājošo onkuli ar cirslīšjautājumiem. onkulis gan saka, ka nekur braukt nevarēs, jāatstāj mašīna uz pāris dienām, taču cirslītis viņu pārliecina, lai nomaina eļļu un ļauj braukt uz Imantdienām. onkulis galu galā atmet ar roku, tikai liek cirslītim parakstīties, ka ir jamo brīdinājis.
pa to laiku viens līdzbraucējs izlēmis, ka tālāk nebrauks, tāpat 4os jāceļas. un ja tā turpināsies, tad jau nekur netiks.
cirslītis ar draudzeni dodas tālāk divatā. lampiņas vairs nedeg, viss kārtībā. izbraukušas no mājām plkst. 11os, ap 4iem nonāk Siguldā. kur pēkšņi cirslīša draudzene, kas arī, izrādās, ir cirslītis, pamana, ka viņas somiņā atrodas dzīvokļa atslēgas. nejau savējās. tās atstājis līdzbraucējs, kas izlēma palikt Rīgā.
tiek zvanīts un komunicēts vairākās svešvalodās, kamēr problēma tiek atrisināta - rezerves atslēga tiks nogādāta Rīgā pēc 3 stundām.
pa ceļam vēl pāris sīki starpgadījumi un abi cirslīši galu galā ap pus8iem nonāk Imantdienās, kur pamatīgi salīst.