no senas ziemas sezonas .

Cirslītis iepriekšējā vakarā pārdies mājās dikti sazvents un saguris un no rīta pamostas daudz par vēlu kā vajadzētu tapēc pēc dušošanās ķer pēc pirmām ūzītēm kas mētājas uz krēsla, pirmstam (tā kā darbība notiek aukstā gada mēnesī) nodrošina sev siltumu ar svaigām zeģubiksēm zem biksēm. Apgjērbies līdz galam šis tipina pa centrālo ielu uz troleibusu . Cirslītim jau leikas ka kaukāda dīvaina sajūta jo itkā kkas velkas un sitas pa kāju, bet tākā arā svaigi uzsnidzis sniegs un cirslītis vēl ir pavisam aizmidzis liela uzmanība tam netiek pievērsta .. lai panāktu troleibusu cirslītim pat nākas nedaudz paskriet un ar slaidu loku ielecot troļukā un tādejādi vēl pievēršot sev pamatīgu uzmanību , cirslītis šķērso troleibusu visā garumā lai nonāktu pie vienīgās brīvās vietas, bet tā mistiskā sajūta pie labās kājas nebeidzas.. taka ķeras bikse taka kkas bremzee.. tādēļ cirslītis apsēžoties uzmet skatu uz kājās papēdi un un uun ierauga ka no bikšu stara velkas zeķubikse .. kādus 30 cm ... samirkusi no sniedzinja un jau uzkērusi troleibusa putekļus.. un kad cirslītis ceļ acis ar cerību - neviens nepamaniija neviens nepamaniija- viņš secina ka visi kam cirslītis palēķšojis garām nedaudz smaida ūsā, protams nevīžīgi aizmirstās vakrdienas zeķubikses kuras viltīg bija paslēpušas cirslītim nācās sabāzt zābakā , lai tiekot līdz darbam varētu tās izvilk no biksēm..