Vienu vecāku gabalu izvilku no apputējušās pūra lādes.

Un tātad, cirslītis atklāj pludmales sezonu, un, protams, lepnības gars liedz tam gulšņāšanai smiltīs dvieli izvēlēties, tā vietā iedvešot augstprātīgu vēlmi no Marokas dāvanā atnākušo berberu šalli koši zilā krāsā izmantot. Nu, lai visi redz, cik cirslītim smukas mantas, cik viņš tjūnēts.
Un tā vispirms krietnu pusstundu cirslītis izguļas uz muguras un tieši taisās intensīvam sauļojumam otru ķermeņa pusi pagriezt, kad atskan skaļš laulātā drauga brēciens, nu, ka spilgti zilā krāsa tagad vienmērīgi klāj ievērojamu daļu cirslīša organisma. Un tāpat noslaukāma nav nekā.
Lai atlikušo dienas (nedēļas, mēneša?) daļu nestaigātu kā cūku štempeļos izvārtījies, cirslītis žigli metas glābējas jūras skavās. Sālsūdens efekts, dabīgais skrubis - smiltis, - tam visam ir cirslīti jāglābj. Lai efektu paātrinātu, tiek izmantotas papildmetodes. Laiskie atpūtnieki noteikti vēl tagad nav sapratuši, kas tur, ūdens seklumā, notika - cirslītis uz muguras, saķēpātās dailes vietas redeļainajam jūras dibenam cieši piespiedis, vīrs tur cirslīti aiz kājām un tik valkā šurpu turpu. Laikam kā īpaši nežēlīgu apiešanos ģimenē notraktējuši būs. Bet nu nepaiet ne pilna stunda, dažādos veidos berzējoties un ūdenī goroties, kad koši zilais krāsojums vien blāvā tonējumā pārvērties.
Bail, protams, iedomāties, kas būtu bijis, ja iesākumā cirslītis būtu saulē uz vēdera atdusējies, vispirms vienu, tad otru sejas pusi mānīgi glītajai drānai piespiežot.