Cirslītis sporto
Cirslītis, kā jau tas pavasara trauksmē notiek, nolēmis atsākt skriešanu, apjozies pulsometru un pulksteni, dodas līkločos pa Maskačkas ielām.
Pēc kāda laiciņa ieskatījies pulksteņa rādītājos, cirslītis secina, ka noskrējis pavisam mazu gabaliņu, kaut gan iekšējās sajūtas un izjūtas signalizē jau par trešdaļu plānotā ceļa. Vecums, skumji nodomā cirslītis un apņemas saņemties. Apņēmies un saņēmies, cirslītis sakož zobus un skrien, cik jaudas.
Pulss kāpj tuvu maksimumam, mēle karas pār plecu, bet noskrietais attālums pieaug nīkulīgi un gausi. Vajadzēs aiziet pārbaudīt sirdi, cirslītis domā, piebeidzis plānoto distanci, trīcošām kājām atspiedies pie koka un blenzdams pulkstenī uz ļoti pieticīgajiem rādītājiem. Tas nav normāli, ka pēc tik īsas distances un tik lēna skrējiena ir šādas sajūtas, tā ir kāda briesmīga slimība, tas ir pirmsinfarkta stāvoklis.
Mājās cirslītis ievada pulksteņa rādījumus datorā un kādu brīdi neizpratnē blenž. Kā zibens spēriens nāk atvieglojoša atklāsme, ka Kāds (acīmredzot, pats cirslītis), nomainot pulkstenī laiku par vienu stundu, ir nomainījis arī distances mērītājā kilometrus pret jūdzēm.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: