Cirslīšu nedienas ar austrumu virtuvi
Ir divi cirslīši, kam abiem dikti garšo tāda lieta kā suši, tādēļ arī šī ēdmaņa ik pa laikam mājās tiek pagatavota. Tā nu pirms dažām nedēļām cirslīšiem atkal uznāk kāre, un tiek ātri nolemts, ka viens jau liek vārīties rīsus, bet otrs diebj pēc mamuta uz veikalu pēc pārējām sastāvdaļām. Vēl abi cirslīši prātīgi nospriež, ka cita starpā vajag arī jaunu sojas mērci iegādāt, jo tā, kas puspilna stāv plauktiņā nu dikti nav gājusi pie sirds. Tā nu pēc nieka 40 minūtēm otrais cirslīti ir atpakaļ, ienāk virtuvē, uzmet skatu plauktiņam ar veco sojas mērci un sastingst šausmās, seja bāla, pirkstu kauliņi savelkas: "Es tak nopirku tieši tādu pašu sojas mērci! Vēl vienu!"

Bet nu, laiks dziedē visas brūces, un aizvakar cirslīšiem atkal tā kā sakārojas pēc suši. Abi nolemj, ka divas galvas gudrākas, un šoreiz draudzīgi dodas uz veikalu kopā. Visādi labumi nu tiek brangi sapirkti un mājās sanesti, kaut kas jau tiek ieņammāts, un suši pēkšņi šķiet pārlieku sarežģīts, var taču atstāt rītvakaram. Bet filadelfijas siers gan tiek jau līdz pusei notiesāts. Tad nu nākamajā dienā viens no cirslīšiem pēkšņa un mežonīga bada pārņemts nespēj pretoties gardā siera kārdinājumam un notiesā to visu pa tīro. Pēc tam gan uznāk sirdsapziņas pārmetumi, un tiek sūtīta žēlabaina ziņa otram cirslītim: "Tā un tā, siers iztukšīts. Esi nu saprotošs cirslītis, mājās nākdams nopērc jaunu." Drīzi jau otrs cirslītis nāk mājās, iepirkumu maisiņš tīkami čaukst un grab, krāmē nu cirslītis labumus uz galda, bet tad, siera kastīti paņemot rokās, atskan skaļš, sulīgs un viennozīmīgi cenzējams vārds svešā mēlē. Izrādās, cirslītim gadījies nopirkt filadelfijas sieru ar pamatīgu šokolādes piedevu.