Ja nu kāds uzdrošinās nelasīt manu personīgo cibu, te jums būs skumjš un patiess stāsts no cirslīša dzīves.



Prāts sagājis kunkuļos. Imho, tas bija sievas trūkums organismā.

Cepu maizīti (ir mums tāda maizes krāsns, saber iekšā sastāvdaļas un pēc 3 stundām ir gatava maize). To daru jau kaut kādu gadu, tā ka suns ir apēsts un recepte zināma. Salieku, tātad, visu, kas vajadzīgs, uzlieku programmu un dodos savās gaitās.

Pēc kādas stundas uzmetu pasākumam aci un pasākums izskatās savādāk, nekā vajadzētu. Mīklas kunkuča vietā pa krāsni dzīvojas sausa pulvera kaudzīte. Attinot filmu noskaidrojas, ka esmu pielicis visu, izņemot ūdeni, bet bez ūdens, kā zināms, nekas nenotiek.

Neapjūku, apstādinu cepšanas programmu un spriežu loģiski /iz slaveno kapakmeņu uzrakstiem "Tu neapjuki un spriedi loģiski. Dusi mierā"/. Vajadzīgās sastāvdaļas ir, trūkst tikai ūdens. Tātad, es spriežu, ja es tagad pieliešu ūdeni un uzsākšu cepšanu no jauna, lietas notiks. Ņemu mērtrauku. Visi zina, ka maizītes receptē ir 3 mērtrauki miltu (ap 670 gramu) un 330 gramu ūdens. Daudzo trijnieku iedvesmots, es ieleju krāsnī 3 mērtraukus ūdens (apmēram 900 gramu), ieslēdzu programmu un esmu apmierināts ar dzīvi.

Pēc stundas ieskatos krāsnī vēlreiz. Mīklas kunkuča vietā tur ir šķidra zupa. Attinu filmu vēlreiz, saprotu, ka esmu pieļāvis zināmas kļūdas aritmētikā un nolemju darīt tai lietai galu, kamēr vēl neesmu uzcepis kaut ko no Frankenšteina laboratorijas. Šķidro mīklas zupu izleju podā.



Atlikušo vakara daļu pavadu pārdomās, cik prātīgi bija liet rauga mīklu kanalizācijā.