Lieldienu Cirslis.
Cirslis ģimenē ir galvenais olu krāsotājs, tāpēc katru gadu atbildīgs par Lieldienu rītā skaisti sakrāsotām olām. Arī šogad - pa taisno no gultas, vien indiešpaltrakpļūtenes (pavisam plānas un gaisīgas) kājās uzrāvis, iziet piemājas asfaltam noplēst sūnas un pieneņlapas.
Tin un vīsta tās olas, bet tā kā vēl mazliet sūnu savaigās - iziet ārā vēlreiz, pieliecas sūnas plēst un sabīstas no milzu trokšņa, kurš radies no kāpņutelpas durvju aizciršanās.
Nu, ko - neko, atliek vien gaidīt,
1)kad kāds ies iekšā/ārā no kāpņutelpas, vai
2)sētniece kaut kur parādīsies, vai
3)kāds ies iekšā/ārā no sētnieces kāpņutelpas, vai
4)dabūt no kā piezvanīt mammai, lai šī brauc ātrāk un ielaiž.
Lai visu situāciju kontrolētu un nepalaistu garām nevienu iespēju tikt iekšā, Cirslis vaktēšanai izvēlas stratēģiski vislabāko vietu, bet tā ir arī visaukstākā un vējainākā -ielas stūris pie vārtrūmes.
Stāv, vaktē, gaida, piecas minūtes, desmit,
te pēkšņi uz velosipēda brauc garām U. Rudaks. Piestāj, apsveicinās, abi tērzē kaut ko tur mazliet, U. R. vēl pavaicā Cirslim, vai tas te dzīvo un tā, līdz abi ar priecīgu Lieldienu vēlējumiem šķiras.
U. Rudakam jau pazūdot aiz horizonta, Cirslim ienāk prātā graujoša doma par garām palaisto izdevību piezvanīt.
Divdesmit minūtes, pus stunda, nezin cik ilgi vēl, bet Cirslis tik stāv, dreb jau no aukstuma, gaida, vaktē.
Pēc vismaz 40 nosaltām minūtēm piebrauc mamma ar savu džeku un zilgano Cirsli ielaiž mājās.