cirslītis un kaktuss
Vot šitā apčakarēta sen nebiju.
Cirslīšstāsts. Uzdāvina man, mazajam, mīļajam usi-susi zaķītim, kaktusu uz dzimšanas dienu. Kaktusam trīs skaisti sarkani ziediņi jau dāvināšanas brīdī. Es par šo notikumu ļoti satraucos, nopērku adatainajam brīnumam podiņu, īpašo kaktusu zemi (izrādās, arī tāda ir). Visu laiku priecājos par skaistajiem trīs sarkanajiem ziediņiem, turklāt tie tādi pazīstami izskatās. Ar googles palīdzību uzzinu, ka katusi zied reti. Ja tos pārlaista, tad nezied vispār nekad. Ni un ni. Es tik priecājos, kāds man brīnumains kaktuss uzdāvināts- jau ar ziediem. Un kā tam ziedu veikalam izdevās viņu tā uz pavēli uzziedināt?
Paiet mēnesis, divi... Es turpinu priecīga laistīt savu kaktusu un brīnīties par ziedu izturību. Atbrauc viena no dāvinātājām ciemos. Es viņai lepojos ar savi ilgziedētāju. Šī paskatās un vēsā balsī paziņo "Ā, mums tur ziedu veikalā teica, ka tie esot pielīmēti". Man izmainās acis, sirds samainās vietām ar plaušu vai kaut kā tamlīdzīgi. Tagad saprotu, kāpēc tie ziedi pazīstami šķita. Pieeju pie kaktusiņa un trīs smuki pielīmētās salmenes noplēšu nost. Apakšā sakaltusi, caurspīdīga līme. Iečukstu kaktusam ausī, ka tik un tā viņu mīlēšu, izmetu salmenes miskastē un sataisu sev vēl vienu brendiju ar kolu. Dzīve tomēr ir maita.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: