Cirslītis zvana savas homeopātes sekretārei, lai pierakstītos uz vizīti. No sava mobilā, kam ir limitēts mēneša bezmaksas minūšu skaits.
Šoreiz nez kāpēc otrā galā nav parastā sekretāre, bet iespaids tāds, ka amatu apvienošanas kārtībā par sekretāri piestrādā apkopēja, kas nupat nometusi lupatu un poda birsti un nu, varen priecīga, ka var legāli atvilkt elpu un tēlot milzīgi svarīgu personu, šķirsta pierakstu žurnālu: “Nu, es jums varu piedāvāt astoņpadsmito datumu. Nē, tomēr septiņpadsmito. Jūs teicāt, ka sešpadsmitajā nevarat? Neteicāt? Nu tad rakstām sešpadsmitajā... nē, sešpadsmitajā nav brīva laika, ir laiks septiņpadsmitajā pulksten vienpadsmitos četrdesmit... nez kāpēc man te tas cipariņš divpadsmit apvilkts ar aplīti! Ai, ai, nevarēšu vis jums piedāvāt to septiņpadsmito. Tad jūs teicāt, ka varat no rīta? Ak pusdienlaikā, jūs teicāt... Nu tad man jāskatās tālāk, kas te man tāds brīvs...”
Piektajai sarunas minūtei ritot, cirslītis sāk kļūt aizvien nervozāks: “Lūdzu, vai jūs tomēr nevarētu ātrāk, šī tomēr ir mobilā saruna!” Apkopēja-sekretāre attopas: “Labi, tad es apskatīšos un jums atzvanīšu!”
Pēc brīža cirslītis sabozies ceļ klausuli un saņem piedāvājumu doties pie dakteres vienīgajā laikā, kad aiznākamajā nedēļā viņam jau kaut kas ir ieplānots. - Citu laiku nav? - Jūs gribējāt citu? Tad man jāskatās...
Cirslītis saķer galvu un saprot, ka tūlīt atsāksies “nu, kurā datumiņā tad jūs gribējāt? Ai, ai, te man arī ir nez kāpēc apvilkts ar aplīti, nez ko tas varētu nozīmēt...” un ļoti precīzām un intonatīvām frāzēm atvaira visus sekretāres mēģinājumus gari un plaši komunicēt par dzīvi, visos sīkumos un smalkumos paskaidrot, kur daktere atrodama un ar kādiem trolejbusiem jābrauc, norādot, ka ar adreses pateikšanu pilnīgi pietiek un vispār telefona sarunām ir jābūt ĪSĀM!
Un tikai pēc izteiksmīgiem atvadvārdiem “liels jums paldies” un podziņas “beigt sarunu” nospiešanas cirslītis attopas...
...ka šoreiz tas bija ienākošais zvans...
...par kuru viņa rēķinā tiek IESKAITĪTAS bezmaksas minūtes un bonusa santīmi.
(nu lūk, kāpēc cilvēkam, runājot pa telefonu, reizēm būtu jābūt iecietīgam :))