Zirgbuča
Cirslītim ir laba druška, kurai cirslītis mēdz ar šmaukstienu uzšaut pa pakaļu un nozviegties "Horsekiss!". Tad nu vienu vakaru cirslītis priecīgs aiziet uz deju vakaru, kaut ko dzer un pļāpā, līdz laimīgs ierauga, ka turpat netālu stāv labā druška, pagriezusi muguru. Cirslītis ar viltīgā labsajūtā spīdošām actiņām izmanīgi lavās druškas pēcpuses virzienā, atvēzējas un dod šmaukstīgo zirgabuču. Labā druška ar neizpratnē izvelbtām acīm griežas riņķī un uz sekundes simtdaļu cirslīša prātā zib izmisīgs jautājums: "Kāpēc druška pēkšņi neizskatās pēc sevis??!!" Izrādās tā nav druška, bet makten līdzīgi padevusies būtne. Cirslītis sarkst un bālē, seko atvainošanās, un ar noliektu galviņu sakautrējies cirslītis pārvācas uz citu telpu.