Bērnības atmiņas.
Pie biroja ar kolēģi pīpējot, pamanījām mazu puiku, kas nesteidzīgi, bet makten īpatnējā gaitā virzījās no kāda, viņam vien zināma punkta A uz tikpat noslēpumainu punktu B. Uzreizi atausa atmiņā viena epizode no bērnibas, kas, manuprāt, visai labi ilustrē kāda vārdā neminama cirslīša attieksmi pret dzīvi arī tagad.

Īsumā. Mazais cirslītis iet mājās no skolas. Nu, iet un iet. Nedaudz pieklibojot. Iet un brīnās, kālab tāds klibs, lai gan nekas nesāp. Nu, pēdējā vispār bija fizkultūra un fizkultūrās, kā zināms, ar cilvēkiem visādas savādas traumas mēdz gadīties. Tā cirslītis nodomā un savai klibošanai nepievērš vairs uzmanību.

Klibošanas iemeslu atklāja cirslīša vecāki nākamās dienas rītā. Izrādās, pēc fizkultūras, steigdamies mājup, cirslītis bija uzvilcis vienu savu zābaku un otru - kādu galīgi ne savu zābaku. Uz augstāka papēža un drusku par mazu.