Esmu saguris, beidzot. Ne nedēļas bez trīsdiennieka. Traucē. Moš apturēt. Uz laiciņu. Naivs neesmu, pavisam beigt nesolu, bet besī tie morālie, kad tagad palēnām nāk virsū. Iemesli arī tā kā būtu - darbs sāk uz mani lamāties, ģimenes laiks nodzerts, veselība pagriezusi muguru. Un tas vēl tikai sākums. Vēl tikai sāku kāpt tajā skaidrības, pašpārmetumu un nožēlas kalnā, kas parasti seko katram trīsdienniekam. Tik ļoti gribas padoties un palīst zem segas, bet ne-e, nedrīkst un nevajag. Būs vēl sliktāk. Sākam trīs depresijas dienas.